Koralīna

Koralīna aizslēdza durvis un ielika atslēgu kabatā.

Melnais kaķis bija saritinājies istabas tālākajā stūrī, nedaudz pabāzis sārto mēlīti un plati iepletis acis. Ko­ralīna notupās uz grīdas tam blakus.

-     Atvaino mani, viņa to uzrunāja, atvaino, ka metu tevi viņai virsū. Bet tas bija vienīgais veids, kā novērst viņas uzmanību, lai mēs visi varētu tikt ārā. Viņa taču nekad nebūtu turējusi doto solījumu, vai ne?

Kaķis palūkojās uz Koralīnu, tad uzlika purniņu uz meitenes plaukstas un nolaizīja viņas pirkstus ar savu smalkam smilšpapīram līdzīgo mēlīti.

-    Tātad mēs esam draugi? Koralīna vaicāja.

Viņa apsēdās vienā no vecmammas neērtajiem klub­krēsliem, un kaķis ielēca viņai klēpī un omulīgi iekār­tojās. Pa mozaīkas logu spīdēja saule, īsta vēlas pēc­pusdienas zeltainā saule, nevis bālgana miglas blāzma. Debesis bija lazurīta zilumā, un Koralīna redzēja ko­kus, bet aiz tiem zaļus pakalnus, kas pie apvāršņa krāsojās pelēki un iesārti. Debesis nekad nebija liku­šās tik debešķīgas un pasaule tik pasaulīga.

Koralīna vērās uz lapām kokos un gaismēnu rota­ļām uz dižskābarža stumbra tieši pie loga. Tad viņa paraudzījās lejā uz kaķi: kā saulstari to apmirdzēja, liekot katrai ūsai zeltaini uzdzirkstīt.

Viņa nodomāja nekas nekad vēl nav bijis tik inte­resants.

Un, pasaules interesantuma savaldzināta, Koralīna nemaz nemanīja, ka ir ieritinājusies vecmammas ne­ērtajā klubkrēslā kaķa pozā, un nemanīja, ka ieslīgst dziļā miegā bez sapņiem.

XII

MĀTE pamodināja Koralīnu, viegli purinot aiz pleca.

-     Koralīna? viņa teica. Mīlulīt, tā nu gan ir dī­vaina vieta, kur aizmigt. Un vispār, šī istaba taču do­māta tikai īpašiem gadījumiem. Mēs pārmeklējām visu māju, lai atrastu tevi.

Koralīna izstaipījās un samirkšķināja acis. Neņem ļaunā, es vienkārši aizmigu.

-    To nu es redzu gan, māte bilda. Un no kurienes uzradies tas kaķis? Tas sēdēja pie ārdurvīm, kad es ienācu dzīvoklī, un izskrēja ārā kā bulta.

-     Iespējams, ka viņam bija šis tas darāms, Kora­līna noteica. Tad viņa apskāva savu māti tik cieši, ka pat rokas iesāpējās. Māte arī apkampa Koralīnu.

-     Pusdienas būs pēc piecpadsmit minūtēm, māte pavēstīja. Un neaizmirsti nomazgāt rokas. Tikai pa­skaties uz šīm pidžamas biksēm. Ko tu esi izdarījusi ar savu celi?

-      Es pakritu, Koralīna atbildēja. Vannasistabā viņa nomazgāja rokas, notīrīja asiņaino ceļgalu un uzsmērēja nobrāzumiem ziedi.

Koralīna iegāja guļamistabā savā īstajā, savā pa­tiesajā guļamistabā. No halātiņa kabatām viņa izvilka trīs lodītes, akmeni ar caurumu vidū, melno atslēgu un "krītošā sniega bumbu".

Viņa pakratīja "sniega bumbu" un vēroja, kā sniedziņš mirguļo caur ūdeni, piepildot tukšo pasauli. Viņa nolika to uz grīdas un brīdi noraudzījās, kā krīt sniegs, pārklājot vietu, kur senāk stāvēja abas mazās figūriņas.

No savas rotaļlietu kastes Koralīna izvilka aukliņas gabalu un ievēra atslēgu tajā. Viņa sasēja auklu mez­glā un uzkāra kaklā.

-    Nu tā, viņa noteica, uzvilka T kreklu un paslēpa zem tā atslēgu. Atslēga bija auksta. Akmeni viņa ielika bikšu kabatā.

Koralīna devās uz tēva kabinetu. Viņš sēdēja ar muguru pret durvīm, taču, tikai paskatoties uz tēvu, meitene zināja viņa acis būs viņas tēva maigās, pe­lēkās acis. Koralīna piezagās klāt un nobučoja tēvu uz pakauša vietā, kur jau sāka izkrist mati.

-    Cau, Koralīna, viņš teica, atskatījās uz meitu un uzsmaidīja. Par ko tad bučas?

-     Tāpat vien. Man tevis reizēm pietrūkst. Tas arī viss.

-   Ak tā, viņš bilda, izslēdza datoru, piecēlās un bez kāda īpaša iemesla paņēma Koralīnu rokās un aiznesa uz virtuvi. To viņš nebija darījis jau krietni sen, kopš tā laika, kad bija pateicis, ka Koralīna jau ir pārāk liela, lai viņu nēsātu uz rokām.

Todien vakariņās bija pica, un, lai gan to bija gata­vojis tēvs (tas nozīmēja, ka pica bija pārāk bieza un pusizcepta vai arī pārāk plāna un piedegusi) un lai gan viņš bija ielicis tajā zaļās paprikas šķēles, frikadeles un ak kungs! ananasu gabaliņus, Koralīna apēda visu porciju, ko viņai pasniedza.

Nu labi, viņa apēda visu, izņemot ananasus.

Drīz pienāca laiks iet gulēt.

Koralīna paturēja atslēgu ap kaklu, bet pelēkās stikla lodītes pabāza zem spilvena, un tonakt savā gultā meitene redzēja šādu sapni.

Viņa bija atnākusi uz pikniku zem veca ozola zaļā pļavā. Augstu gaisā spīdēja saule, un debess velve bija spilgti zila, tikai pamalē kārtojās pūkaini māko­nīši.

Zālē bija noklāts balts galdauts, un uz tā bija trauki, pārpilni ar ēdamo viņa redzēja salātus un sviestmai­zes, riekstus un augļus, limonādes un ūdens krūzes un biezu šokolādes pienu. Koralīna atsēdās vienā galā uz galdauta, bet trīs pārējie bērni katrs savā pusē. Viņi bija ģērbušies ļoti dīvainās drēbēs.

Mazākais pa kreisi no Koralīnas bija puika sarkanās samta bikšelēs līdz ceļiem un kruzuļotā baltā kreklā. Viņa seja bija nosmulēta, un viņa šķīvis bija piekrauts pilns ar vārītiem jaunajiem kartupelīšiem un veselu vārītu foreli.

-      Šis gan ir pats lieliskākais no visiem piknikiem, jaunkundz, puika paziņoja.