Koralīna

Koralīna lēni, pa vienam pakāpienam kāpa augšā uz savu dzīvokli. Viņa dzirdēja, kā kabatā klikšķ stikla lo­dītes, zināja, ka pie viņas ir akmens ar caurumu vidū, sajuta, ka cieši klāt glaužas kaķis.

Viņa nonāca pie ieejas durvīm, kas šobrīd atgādi­nāja maza bērna zīmētu kricelējumu, un ar plaukstu pagrūda tās, pa daļai sagaidot, ka roka izies durvīm cauri un aiz tām atklāsies tikai tumsa un zvaigznes pie debesīm.

Taču durvis atvērās un Koralīna iegāja iekšā.

XI

NonāKUSI savā dzīvoklī vai, precīzāk sakot, nesavā dzīvoklī, Koralīna bija priecīga, redzot, ka tas nav pārvērties par plakanu zīmējumu kā nama pārējā daļa. Dzīvoklī bija dziļums un ēnojums, un kāda būtne, kas stāvēja ēnā, gaidot Koralīnu.

-    Ak tā, beidzot esi klāt, teica viņas cita māte, ne­izklausoties iepriecināta. Un sev līdzi esi paņēmusi parazītu.

-    Nekā nebija, Koralīna atcirta, esmu paņēmusi līdzi draugu.

Viņa juta, kā kaķis saspringst rokās, it kā gribētu aizmukt. Koralīna vēlējās to mīļi apkampt kā spēļu lācīti, bet zināja, ka kaķi necieš, ja tos spaida, turklāt saprata, ka nobijies kaķis var arī sākt skrāpēties un kost, kad to aiztiek, pat ja tas ir tavs draugs.

-      Tu zini, ka es tevi mīlu, sausi noteica cita māte.

-    Tu nu gan to izrādi ļoti dīvainā veidā, Koralīna attrauca. Viņa devās prom pa koridoru, iegriezās vies­istabā, sperot pārliecinātus soļus, izlikdamās, ka nejūt citas mātes tukšo melno acu skatienu sev aiz mugu­ras. Vecmammas pompozās mēbeles vēl aizvien bija tur, tāpat kā glezna pie sienas ar savādajiem augļiem (bet tagad augļi gleznā bija apēsti un šķīvī palikusi tikai brūngana ābola serde, pāris plūmju un persiku kauliņi, un kāts no kādreizēja vīnogu ķekara). Galda lauvķepu kājas braucīja grīdu, kā nepacietībā kaut ko gaidot. Istabas tālākajā stūrī bija koka durvis, kas citā pasaulē bija vedušas uz mūra sienu. Koralīna pūlējās neskatīties uz tām. Aiz loga bija redzama vienīgi blīva migla.

Koralīna saprata tas nu reiz ir pienācis. Patiesības brīdis. Brīdis, kad tiek atšķetināts mudžeklis.

Cita māte arī ienāca viesistabā, nostājās telpas vidū starp Koralīnu un kamīnu un blenza uz meiteni ar melnām pogu acīm. Koralīna nodomāja: cik smieklīgi! Viņas cita māte itin nemaz neizskatījās pēc viņas īstās mātes. Meitene nespēja aptvert, kā varēja tā ļaut sevi apmuļķot, lai saskatītu kādu līdzību. Cita māte bija milzīga tās galva gandrīz vai pieskārās griestiem un ļoti bāla, zirnekļa vēdera krāsā. Viņas mati locījās ap galvu un zobi bija asi kā naži…

-     Nu? cita māte šerpā tonī jautāja. Kur tās ir?

Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni, ar kreiso

roku ērtāk iekārtoja kaķi, iebāza labo roku kabatā un izvilka trīs stikla lodītes. Tās bija matēti pelēkas un noklikšķēja plaukstā. Cita māte pastiepa savus baltos pirkstus, lai paņemtu tās, bet Koralīna ielika tās at­pakaļ kabatā. Viņa šobrīd saprata, ka tā ir patiesība cita māte negrasās atlaist viņu vai turēt solījumu. Tā bija tikai izklaide.

-     Pagaidi, viņa teica, mēs taču vēl neesam visu pabeigušas.

Cita māte izskatījās ļoti nikna, tomēr saldi pasmai­dīja. Nē, liekas, neesam gan. Tev taču vēl jāatrod vecāki, vai ne?

-Jā, Koralīna piekrita. "Es nedrīkstu skatīties uz kamīnu," viņa domāja, "es nedrīkstu pat domāt par to."

-     Nu? cita māte atkārtoja. Parādi man viņus! Varbūt vēlreiz gribi ieskatīties pagrabā? Vai zini, man tur ir noslēptas dažas ļoti interesantas lietiņas.

-    Nē, Koralīna atbildēja, es zinu, kur ir mani ve­cāki. Bija smagi turēt kaķi. Viņa pavirzīja to nedaudz uz augšu, lai kaķa nagi atāķētos no pleca.

-    Kur tad?

-    Tas ir loģiski, Koralīna bilda, esmu jau pārbau­dījusi visas vietas, kur tu varēji viņus noslēpt. Viņu nemaz nav šajā mājā.

Cita māte stāvēja pilnīgi nekustīgi, cieši sakniebtām lūpām, neizrādot nekādas emocijas. Viņa bija kā vaska figūra. Pat viņas mati bija beiguši kustēties.

-     Un tā, Koralīna turpināja, ar abām rokām stin­gri satverot melno kaķi. Es zinu, kur viņiem jābūt. Tu esi noslēpusi viņus pārejā starp mājām, vai ne? Viņi ir aiz tām durvīm. Meitene pameta ar galvu pret durvīm istabas stūrī.

Cita māte aizvien vēl atgādināja vaska figūru, bet viņas sejā iezagās smaida atblāzma. Ak tā, viņi ir tur?

-     Tad kāpēc gan tev neatvērt durvis? Viņi būs tur, tas ir skaidrs.

Koralīna zināja, ka tas ir vienīgais ceļš uz mājām. Bet tas bija atkarīgs no citas mātes vēlmes triumfējoši padižoties, no vēlmes ne tikai uzvarēt, bet arī demon­strēt šo uzvaru.

Cita māte nesteidzoties iebāza pirkstus priekš­auta kabatā un izvilka melno dzelzs atslēgu. Kaķis uztraukti sarosījās Koralīnas rokās, kā gribēdams iz­rauties. "Paliec uz vietas vēl brīdi," Koralīna raidīja kaķim savas domas, "un es nogādāšu mūs abus mājās. Es taču teicu, ka to izdarīšu. Es apsolu." Viņa juta, ka kaķis nedaudz nomierinās.

Cita māte aizsoļoja līdz durvīm un ielika atslēgu slēdzenē.

Viņa to pagrieza.

Koralīna dzirdēja, ka mehānisms dobji noklakšķ. Cik klusu vien spēdama, viņa nemanāmiem soļiem virzījās klāt kamīnam.