Koralīna

Tagad šeit oda daudz šķērmāk nekā īstā večuka miteklī. Sajā dzīvoklī oda pēc ēdieniem (negaršīgiem, kā Koralīna nosprieda, bet viņa arī zināja, ka tas ir gau­mes jautājums: viņa necieta garšvielas un eksotiskus ēdienus). Šeit dvingoja tāda smaka, it kā būtu sapū­dēti visi eksotiskie ēdieni pasaulē.

-     Meitenīt, no vistālākās istabas atskanēja čerk­stoša balss.

-Jā, Koralīna atsaucās. "Man it nemaz nav bail," viņa teica sev un, izteikusi šos vārdus, atskārta, ka tā ir patiesība. Šeit itin nekas viņu nebiedēja. Visas tās būtnes arī briesmonis pagrabā bija šķitumi, viņas citas mātes darinājumi, šaušalīga īstu cilvēku un īstu lietu parodija koridora otrā galā. Koralīna nosprieda, ka cita māte vispār neko nemāk radīt pa īstam. Viņa spēj tikai kopēt un izkropļot to, kas jau pastāv.

Un tad Koralīna iedomājās par stikla bumbu ar sniegu uz viesistabas kamīna dzegas. Kāpēc cita māte to bija tur nolikusi, ja Koralīnas pasaulē tā bija tukša?

Uzdevusi sev šo jautājumu, viņa aptvēra, ka uz to ir konkrēta atbilde.

Tad atkal atskanēja šī balss un Koralīnas domu pa­vediens tika pārtraukts.

-    Nāc šurp, meitenīt. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tā bija sausa, sēcoša balss. Šī skaņa lika Koralīnai iztē­loties milzīgu beigtu kukaini. Tas vispār bija muļķīgi, viņa to zināja. Kā gan beigtam radījumam, it sevišķi vēl beigtam kukainim, var būt balss?

Viņa izgāja cauri vairākām istabām ar zemiem, slī­piem griestiem, līdz nokļuva gala telpā. Tā bija guļam­istaba, un cits dīvainais večuks sēdēja tās stūrī gan­drīz tumsā, satuntuļojies mētelī un cepuri galvā. Kad Koralīna ienāca, viņš ierunājās.

-     Nekas nav mainījies, meitenīt, viņš sacīja, un balss izklausījās kā sausu lapu čaboņa pa ietvi rudenī. Un kas notiks, ja tu izdarīsi visu, ko esi apņēmusies? Kas tad notiks? Nekas nemainīsies. Tu aiziesi mājās. Tev būs garlaicīgi. Par tevi neviens neliksies ne zinis. Neviens tevī neklausīsies tā pa īstam. Tu esi pārāk gudra un pārāk klusa, lai viņi tevi spētu saprast. Viņi pat tavu vārdu neizrunā pareizi.

-    Paliec šeit kopā ar mums, teica balss no apveida istabas stūrī. Mēs klausīsimies tevī, spēlēsimies ar tevi un smiesimies kopā ar tevi. Cita māte izveidos veselas pasaules, ko tev pētīt, un katru nakti nojauks tās, kad būsi beigusi pētīšanu. Ikviena diena būs la­bāka un skaistāka par iepriekšējo. Atceries spēļmantiņu kasti? Cik daudz labāk ir uzcelt tai līdzīgu pa­sauli, kas domāta tikai tev, vai ne?

-      Un vai būs pelēkas dienas, kad es nezināšu, ko darīt, un kad nav ko lasīt vai skatīties, kad nav uz ku­rieni aiziet un diena velkas veselu mūžību? Koralīna jautāja.

Večuks no ēnas nočērkstēja: Nekad.

-     Un vai būs negaršīgi ēdieni, kas taisīti pēc smal­kām receptēm ar ķiplokiem, estragonu un cūku pu­pām? Koralīna jautāja.

-    Katra ēdienreize būs tīrākā svētlaime, svepstēja balss zem večuka cepures. Nekas tāds, kas tev nesa­gādā baudu, netiks pasniegts galdā.

-     Un vai man būs Day-Glo firmas zaļie cimdiņi un dzeltenie Wellington firmas zābaciņi vardes formā? Koralīna jautāja.

-     Vardes, pīles, degunradži, astoņkāji viss, ko tu vēlēsies. Pasaule katru rītu tiks uzcelta tev no jauna. Ja paliksi šeit, tev būs itin viss, ko vien gribēsi.

Koralīna nopūtās: Tu tā arī neko neesi sapratis! Es nemaz pa īstam negribu visu to, ko man sagribas. Neviens negrib. Kāds gan prieks varētu būt dzīvē, ja es tiešām dabūtu visu, ko sagribas? Vienkārši tāpat dabūtu, un viss. Kas tad notiktu?

-    Es nesaprotu, teica čērkstošā balss.

-     Nu, protams, tu nesaproti, meitene turpināja, pieliekot pie acs akmeni ar caurumu vidū. Tu vien­kārši esi slikta karikatūra, ko viņa uztaisījusi īstajam savādajam večukam no pēdējā stāva.

-     Un vairs pat ne tas, izdvesa nedzīvā balss. No večuka lietusmēteļa nāca spīdums aptuveni krūšu augstumā. Pa caurumu akmenī bija redzams, ka spī­dums zaigo zili balts kā zvaigzne. Koralīna nožēloja, ka nav nūjas, lai pabakstītu citu večuku: viņai ļoti negribējās iet vēl tuvāk spokainajai būtnei istabas kaktā.

Tomēr Koralīna paspēra soli uz priekšu, un večuks sabira gabalos. No mēteļa piedurknēm un stērbelēm, un cepures izlēca kādas divdesmit žurkas, pustumsā zibinot sarkanas ačeles. Tās noķiķināja un muka prom.

Mētelis nokrita uz grīdas. Cepure ieripoja istabas otrā kaktā.

Koralīna pastiepa roku un pavēra mēteli. Tas bija tukšs un pieskārienā taukains. Nebija ne zīmes no pē­dējās stikla lodītes. Viņa pārmeklēja istabu, skatoties pa caurumu akmenī, un pamanīja mirgojošu vizmu uz grīdas pie durvīm. To savās ķepās nesa prom lielākā melnā žurka. Kamēr viņa skatījās, lodīte pazuda.

Pārējās žurkas glūņāja no istabas kaktiem, kad mei­tene metās pakaļ lodītei.

Protams, žurkas skrien ātrāk par cilvēkiem, it se­višķi īsās distancēs. Bet branga žurka, kas priekšķepās tur stikla lodīti, nevar sacensties ar apņēmīgu meiteni (pat ja viņa ir pārāk maza savam vecumam). Mazākās žurkas skraidelēja viņai ceļā, mēģinot trau­cēt, bet Koralīna neņēma tās vērā, paturot acīs prāvo eksemplāru ar lodīti, kas traucās tieši uz ārdurvīm ārā no dzīvokļa.