Koralīna

Koralīna paplikšķināja pa radījuma kailo galvu; āda bija nedaudz lipīga kā silta mīkla. Nabadziņš, viņa teica, tu jau esi tikai lieta, ko viņa uztaisīja un tad aizmeta prom.

Radījums sparīgi pamāja ar galvu, un no straujās kustības viena pogas acs nokrita uz cementa grīdas.

Radījums bezpalīdzīgi sāka vērties visapkārt ar pa­likušo aci un beigās ieraudzīja Koralīnu. Ar lielu pie­pūli tas atvēra muti un steigšus ierunājās: Bērniņ, bēdz projām, prom no šejienes. Viņa grib, lai es nodaru tev pāri, viņa grib tevi paturēt šeit uz mūžiem, lai tu nevarētu pabeigt iesākto spēli un viņa būtu uzvarē­jusi. Viņa tik neatturami liek man nodarīt tev pāri. Es nespēju tam pretoties.

-    Tu spēj gan, Koralīna teica, esi drosmīgs!

Meitene pārlaida acis telpai: radījums, kurš senāk

bija bijis viņas cits tēvs, stāvēja starp viņu un trepēm, kas veda ārā no pagraba. Viņa sāka lavīties gar sienu trepju virzienā. Radījums pagrieza savu ķermeni, līdz vienīgā acs skatījās uz Koralīnu. Bija redzams, ka tas piebriest un kļūst aktīvāks.

-     Diemžēl es tam nespēju pretoties, radījums no­burkšķēja.

Pēkšņi tas klupa viņai virsū un tā bezzobainā mute plati atiezās.

Koralīnai bija jāreaģē tūlīt. Viņa paspēja iedomāties par divām lietām: varēja kliegt un mēģināt bēgt, ļau­jot, lai pustumšajā pagrabā šis milzu radījums dzenas viņai pakaļ, līdz noķer. Vai arī darīt ko citu.

Tad viņa izdarīja ko citu.

Kad briesmonis bija ticis pavisam tuvu, Koralīna izstiepa roku, satvēra radījuma atlikušo pogas aci un rāva, cik vien jaudas.

Mirkli nekas nenotika, bet tad poga notrūka un iz­lidoja no plaukstas, noklikšķot pret sienu un nokrītot uz grīdas.

Radījums sastinga uz vietas. Tas aklumā atgāza galvu un, biedinoši plati atvēris muti, ierēcās aiz nik­numa un vilšanās. Tad radījums metās uz vietu, kur Koralīna nupat bija stāvējusi.

Taču viņa vairs tur nestāvēja. Uz pirkstgaliem, cik klusu vien spēdama, meitene lavījās augšā pa trepēm, kas glābtu viņu no šī pagraba ar paviršajiem zīmēju­miem uz sienas. Viņa nenolaida acis no grīdas apakšā, kur bālganais radījums grozījās un tvarstījās, meklējot viņu. Tad, it kā saņēmis pavēli, tas apstājās un pie­šķieba bezacu galvu uz sāniem.

"Tas klausās, kur es esmu," Koralīna saprata, "man jābūt īpaši klusai." Viņa spēra nākamo soli, bet kāja paslīdēja uz pakāpiena, un radījums viņu sadzirdēja.

Tā galva pavērsās pret Koralīnu. Brīdi tas zvārojās uz savām tievajām kājām, kā sakopodams domas. Tad piepeši radījums metās pie trepēm un masa sāka plūst augšup. Koralīna apcirtās un izmisīgi kārpījās augšā pa pēdējiem pieciem pakāpieniem, atspiedās uz rokām un izsvempās uz putekļainās guļamistabas grīdas. Ne­gaidot ne mirkli, viņa vilka smagās lūkas durvis uz savu pusi un palaida tās vaļā. Durvis ar skaļu būkšķi aizkrita ciet tieši brīdī, kad kaut kas liels triecās pret tām no apakšas. Durvis trīcēja un grabēja, bet nekus­tējās no vietas.

Koralīna dziļi uzelpoja. Ja dzīvoklī būtu kāda mē­bele, kaut vai krēsls, viņa to būtu uzlikusi uz lūkas durvīm.

Viņa steigšus iztraucās ārā no dzīvokļa, aizslēdza aiz sevis durvis un pabāza atslēgu zem paklājiņa. Tad viņa nokāpa lejā uz uzbrauktuves.

Pa daļai Koralīna bija iedomājusies, ka cita māte stāvēs tur, gaidot viņu iznākam, bet apkārtējā pasaule bija tukša un klusa.

Koralīna gribēja atgriezties mājās.

Viņa aplika rokas ap pleciem un teica sev, ka ir dros­mīga, pati tam gandrīz vai noticēdama, tad devās uz mājas otru pusi pelēkajā miglā, kas nebija nekāda migla, un sāka soļot augšā pa kāpnēm.

X

KORALĪNA UZKĀPA līdz pēdējā stāva dzīvoklim, kur viņas pasaulē mita dīvainais večuks. Viņa reiz bija iegājusi tajā dzīvoklī kopā ar māti, vācot ziedojumus trūcīgajiem. Abas bija stāvējušas atvērtajās durvīs, gaidot, kad večuks ar kuplajām ūsām atradīs aploksni, ko Koralīnas māte bija atstājusi. Dzīvoklī bija dīvainu ēdienu, pīpju tabakas smārds un asa, sieram līdzīga smaka, kuras cēloni meitene nevarēja noteikt. Viņa toreiz negribēja iet dziļāk iekšā večuka dzīvoklī.

Es esmu pētniece, Koralīna skaļi paziņoja, taču vārdi miglainajā gaisā izskanēja klusi un nedzīvi. Bet viņa taču bija tikusi ārā no pagraba, vai tad ne?

Jā, to viņa bija izdarījusi. Bet šobrīd Koralīna bija pārliecināta šajā dzīvoklī būs vēl briesmīgāk.

Viņa nonāca nama pēdējā stāvā. Augšējā dzīvokļa vietā agrāk bija bēniņi, bet tas bija ļoti sen.

Koralīna piebungoja pie zaļi krāsotajām durvīm. Tās atvērās, un viņa iegāja iekšā.

Mums ir acis, un mums ir nervi, mums ir astes, un mums ir zobi, tu saņemsi to, ko pelnīji, kad iznāksim no pazemes,

čukstēja desmit sīku balstiņu tumšajā dzīvoklī, kur griesti slīpnēs bija tik zemi, ka Koralīna gandrīz vai varēja aizsniegt tos ar izstieptu roku.

Uz viņu glūnēja sarkanas ačeles. Mazas, rozīgas ķe­piņas aizdipināja prom, kad viņa tuvojās. Tumšākas ēnas spiedās cauri šeit nolikto priekšmetu ēnām.