Koralīna

Apziņā klusu ierunājās sīka balstiņa: Patiešām, jaunkundz, es tagad pilnīgi skaidri atceros, ka senāk biju puika. Ak kungs, bet tev jāpasteidzas. Tev vēl jā­atrod divi no mums, un ragana jau ir saniknota, ka esi mani atradusi.

"Ja gribu to paveikt," Koralīna nodomāja, "es to nedrīkstu darīt viņas drēbēs." Meitene uzvilka savu

pidžamu un halātiņu, un čības, kārtīgi salokot pelēko svīteri un melnos džinsus uz gultas un noliekot oran­žos zābaciņus pie mantu kastes.

Koralīna ielika stikla lodīti halātina kabatā un izgāja koridorā.

Seju un rokas sāka dzeldēt tāds kā spēcīgs smilšu vējš. Viņa aizvēra acis un ar pūlēm gāja uz priekšu.

Smilšu dzēlieni kļuva sāpīgāki, iet kļuva aizvien grūtāk, it kā viņa būtu izgājusi laukā pieaugošas vēt­ras laikā. Brāzmas bija negantas un aukstas. Viņa paspēra soli atpakaļ.

-    Lūdzu, lūdzu, ej uz priekšu, ausī nočukstēja kāda balstiņa, jo ragana ir ļoti saniknota.

Koralīna klumzāja uz priekšu pa koridoru, un vētra svieda sejā neredzamus smilšu graudiņus, durstīgus kā adatas, asus kā stikla lauskas.

-     Spēlē godīgi, Koralīna iekliedza vējā.

Nebija nekādas atbildes, bet viesulis īgni sapurināja viņu vēl vienā brāzmā, tad atstājās un pazuda. Ejot garām virtuvei, Koralīna pēkšņajā klusumā dzirdēja ūdens pakšķēšanu no krāna vai citas mātes garo nagu nepacietīgo bungošanu pret galdu. Meitene apspieda vēlmi paskatīties turp.

Pēc pāris platiem soļiem viņa bija pie ārdurvīm un izgāja laukā.

Viņa nokāpa lejā pa kāpnēm un apgāja apkārt na­mam, līdz nonāca pie citu mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa. Lampiņas virs durvīm nepārtraukti mirgoja, nu jau pavisam haotiski, veidojot vārdus, ko Koralīna nespēja saprast. Durvis bija ciet. Viņa baiļo­jās, ka tās būs aizslēgtas, un pagrūda ar pilnu spēku. Sākumā durvis bija iesprūdušas, tad tās padevās un Koralīna straujā grūdienā iesteberēja tumšajā zālē.

Meitene ciešāk satvēra plaukstā akmeni ar cau­rumu vidū un devās iekšā tumsā. Viņa cerēja atrast priekštelpu ar aizkariem, bet tādas nebija. Telpa bija viscaur tumša. Teātris bija tukšs. Viņa uzmanīgi vir­zījās uz priekšu. Kaut kas nočaukstēja augšā virs galvas. Viņa pavērās uz augšu, vēl dziļākā tumsā, un kāja atsitās pret kaut ko. Viņa noliecās un pacēla ka­batas bateriju, ieslēdza to, pārlaižot telpai gaismas kūli.

Teātris bija pamests. Uz grīdas bija salauzti krēsli, veci, putekļaini zirnekļu tīkli klāja sienas un nokarā­jās no satrunējušiem dēļiem un trūdošām samta drapērijām.

Kaut kas atkal nočabēja. Koralīna vērsa gaismas staru pret griestiem. Tur augšā bija kaut kādas būt­nes bez matiem, līdzīgas želejai. Viņa nodomāja, ka senāk tām bijušas sejas, varbūt pat tās bijušas sunīši, bet neviens sunītis nevarētu karāties kā zirneklis, kā sikspārnis ar galvu uz leju.

Gaisma iztrūcināja šos radījumus, viens no tiem sāka lidot, un tā spārni dobji dūca putekļainajā gaisā. Koralīna noliecās, kad radījums laidās viņai pāri. Tas nometās uz tālākās sienas un, turot galvu uz leju, sāka rāpuļot uz augšu pie citiem suņiem-sikspārņiem pie griestiem.

Koralīna pielika akmeni pie acs un apskatīja telpu pa tā caurumu, meklējot kaut ko mirdzošu vai gai­lošu zīmi, ka kaut kur šeit ir vēl viena noslēpta dvēsele. Viņa pārlaida gaismas kūli visapkārt, un no biezajiem putekļiem gaisā stars izskatījās gandrīz vai aptaustāms.

Uz aizmugures sienas aiz satrunējušās skatuves bija redzams kāds apveids. Tas bija iepelēks, divreiz lielāks par Koralīnu, pielipis pie sienas kā kailgliemezis. Koralīna dziļi ievilka elpu. "Man nav bail," viņa teica sev, "man itin nemaz nav bail." Viņa pati neticēja šiem vārdiem, tomēr uzkāpa uz vecās skatuves, kājām grimstot trūdošajos dēļos.

Tuvojoties apveidam pie sienas, Koralīna ieraudzīja, ka tas ir tāds kā maiss vai zirnekļa oliņa. Gaismā tas noraustījās. Maisa iekšienē bija radījums, kas izska­tījās pēc cilvēka cilvēka ar divām galvām, četrām rokām un kājām.

Būtne maisā bija šaušalīga, bezveidīga un nepa­beigta, it kā divi plastilīna cilvēciņi būtu samīcīti un nevīžīgi saveidoti kopā.

Koralīna mirkli šaubījās. Viņa negribēja tam tuvo­ties. Suņi-sikspārņi cits pēc cita nolaidās no griestiem un sāka riņķot pa telpu, lidinoties meitenei pavisam tuvu, bet neskarot viņu.

"Varbūt tur iekšā nav paslēptas dvēseles," viņa no­domāja, "varbūt es varu vienkārši iet prom uz kādu citu vietu." Viņa vēlreiz paskatījās pa caurumu ak­menī: pamestais teātris aizvien bija pelēksnējs, bet ta­gad no maisa nāca brūngana vizma, sulīga kā pulēts ķirškoks. Tas, kas tur gailēja, atradās maisā gulošās būtnes rokā.

Koralīna lēnām pārgāja pāri miklajiem skatuves dē­ļiem, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk trokšņa, bai­doties ja viņa iztraucēs radījumu maisā, tas atvērs acis, ieraudzīs viņu un tad…

Taču neko šausmīgāku par šīs būtnes skatienu viņa nevarēja iedomāties. Sirds krūtīs smagi dunēja. Viņa spēra nākamo soli.