Koralīna

-   Var jau būt, balss skumji izdvesa. Bet man vien­mēr šķita, ka šīm tulpēm noteikti ir katrai savs vārds. Tās bija sarkanas un oranžas ar sarkanu, un sarkanas ar oranžu, un dzeltenas līdzīgas oglēm bērnistabas kamīnā ziemas novakarē. Es tās atceros.

Balss izklausījās tik sērīga, ka Koralīna pastiepa roku pret vietu, no kurienes tā skanēja, un, atradusi aukstu delnu, cieši to saspieda.

Viņas acis palēnām aprada ar tumsu. Tagad Kora­līna redzēja vai tikai iedomājās redzam trīs apvei­dus, katru tik bālu un neskaidru kā mēnesi dienas de­besīs. Tās bija bērnu figūras aptuveni viņas augumā. Aukstā roka atbildēja viņas spiedienam.

-    Paldies tev, balss nočukstēja.

-   Vai tu esi meitene? Koralīna vaicāja. Vai varbūt puika?

Balss kādu brīdi klusēja. Bērnībā es nēsāju kleitas un mani mati bija gari un sprogaini, balss vilcino­ties sacīja. Bet, ja nu tu tā jautā, tad liekas, ka kādu dienu viņi man atņēma kleitas, izsniedza šortus un nogrieza matus.

-    Tādām lietām mēs vairs nepievēršam uzmanību, ieteicās pirmā balss.

-      Tad jau iznāk, ka es biju puika, sacīja tas, kura roku turēja Koralīna. Jā, domāju, ka es biju puika. Un šis apveids telpas tumšumā nedaudz iemirdzējās.

-    Kas gan ar jums visiem noticis? Koralīna vaicāja. Kā jūs šeit nokļuvāt?

-    Viņa mūs šeit pameta, balss sacīja. Viņa nolau­pīja mūsu sirdis, viņa nolaupīja mūsu dvēseles, viņa atņēma mūsu dzīvības, viņa atstāja mūs šeit, un tad viņa aizmirsa par mums šajā tumsā.

-     Ak jūs, nabadziņi, Koralīna bilda. Cik ilgi tad jūs esat šeit?

-     Ļoti, ļoti ilgi, viena no balsīm atbildēja.

-    Jā gan. Ilgāk, nekā var saskaitīt, cita balss pie­vienojās.

-    Es izgāju pa bufetes istabas durvīm, ieteicās tās būtnes balss, kas pieļāva, ka bijis puika, un atkal biju viesistabā. Bet viņa jau mani gaidīja. Viņa teica, ka esot mana cita māte, bet savu īsto mammu es vairs nekad neredzēju.

-     Bēdz! ierunājās pirmā balss, kas, kā Koralīnai šķita, piederēja meitenei. Bēdz prom, kamēr tavās plaušās vēl ir gaiss, tavās dzīslās asinis un tavā sirdī siltums. Bēdz aši prom, kamēr tev vēl ir tavs prāts un dvēsele.

-     Es netaisos bēgt, pavēstīja Koralīna, viņa ir paņēmusi manus vecākus. Esmu atnākusi, lai viņus atbrīvotu.

-     Aha, bet viņa turēs tevi šeit tik ilgi, līdz dienas kļūs par pīšļiem, lapas nobirs un gadi paies cits pēc cita kā pulksteņa tikšķi.

-     Nu nē, Koralīna iebilda, tā tas nenotiks vis.

Telpā aiz spoguļa iestājās klusums.

-   Varbūt, tumsā ierunājās viena no balsīm, ja atgūsi savu mammu un tēti no raganas varas, tu varētu atbrīvot arī mūsu dvēseles?

-    Vai viņa tās ir paņēmusi?

-    Jā gan. Un noslēpusi.

-      Tāpēc jau mēs nespējām no šejienes aiziet pēc tam, kad nomirām. Viņa mūs paturēja, viņa barojās no mums, līdz no mums nekas vairs nav palicis pāri, tikai tāda kā čūskas āda un zirnekļa čaula. Mīļo meitenīt, atrodi mūsu noslēptās sirdis!

-    Un kas notiks ar jums, ja man tas izdosies? Ko­ralīna jautāja.

Balsis neko neatbildēja.

-    Un ko viņa izdarīs ar mani? Koralīna turpināja.

Bālganie apveidi mazliet notrīsēja. Meitene nodo­māja, ka tie ir tikai tēlu pārpalikumi, līdzīgi atblāz­mai, ko cilvēka acīs atstāj spoža gaisma, kad izslēdz elektrību.

-    Tas nav sāpīgi, viena no balsīm izdvesa.

-   Viņa paņems tavu dzīvību un visu to, kas tu esi un kas tev svarīgs, un viņa atstās tev tikai miglu. Viņa at­ņems tavu prieku. Vienu dienu tu pamodīsies un tava sirds un dvēsele būs izgaisušas. Tu būsi čaula, dūmu vērpete nekas vairāk par sapnī redzētu būtni vai atmiņu par kaut ko aizmirstu.

-     Tukšs, nočukstēja trešā balss, tukšs, tukšs, tukšs, tukšs.

-    Tev jābēg prom, kāda no balsīm ieteicās.

-    Es tā nedomāju, atbildēja Koralīna, es jau mē­ģināju aizbēgt, bet tas neko nelīdzēja. Viņa ir atņē­musi manus vecākus. Vai jūs nepateiktu, kā tikt ārā no šīs telpas?

-    Ja zinātu, mēs noteikti tev pateiktu.

-    Ak jūs, nabadziņi! Koralīna pie sevis nomurmi­nāja.

Meitene apsēdās, novilka svīteri, sarullēja to un aiz­lika aiz galvas kā spilvenu.

-    Viņa neturēs mani šajā tumsā visu laiku, Kora­līna ierunājās, viņa atveda mani uz šejieni, lai spē­lētu spēles. Kaķis teica spēles un izaicinājumi. Šobrīd no manis šajā tumsā gan nekāds lielais izaicinājums nesanāk. Viņa mēģināja iekārtoties ērtāk, izliecoties un grozoties, lai pielāgotos aizspogulijas šaurībai.

Koralīnas vēders nokurkstēja. Viņa apēda savu pē­dējo ābolu ļoti maziem kumosiņiem, lai ēšana būtu pēc iespējas ilgāka. Kad ābols bija notiesāts, viņa vēl aizvien bija izsalkusi.

Tad prātā ienāca kāda doma. Kad viņa atnāks, lai izlaistu mani ārā, kāpēc jūs trīs nevarētu iziet kopā ar mani?

-    Mēs ļoti labprāt to darītu, balsis čukstēja tikko dzirdami, bet mūsu sirdis ir viņas varā. Tagad mēs piederam tumsai un tukšumam. Gaismā mēs sačervelētos un sadegtu.

Ak kungs, novilka Koralīna.