Koralīna

"Tā noteikti nav nekāda migla," nosprieda Kora­līna, kaut gan nezināja, kas tā ir. Uz mirkli viņa no­domāja, vai tikai nav kļuvusi akla. Tomēr nē, viņa pil­nīgi skaidri varēja sevi redzēt. Bet zem kājām nebija zemes, tikai miglains piena baltums.

-     Un kā tev liekas, ko tu tagad dari? ierunājās kāda kontūra netālu no viņas.

Pagāja pāris sekunžu, līdz meitenes acis spēja kon­centrēties: vispirms likās, ka tas ir lauva krietnā at­tālumā no viņas, pēc mirkļa viņa noturēja to par peli tepat tuvumā. Beidzot viņa saprata, kas ir šī būtne.

-    Es eju un pētu, Koralīna paskaidroja kaķim. Kaķa spalva bija sacēlusies stāvus gaisā un acis plaši

ieplestas, bet aste nolaista starp kājām. Viņš neizska­tījās pēc laimīga kaķa.

-  Slikta vieta, kaķis izmeta, ja to vispār var saukt par vietu, bet es tam nepiekrītu. Ko tu šeit dari?

-    Pētu.

-   Seit neko nevar atrast, kaķis bilda. Tā ir tikai ārpuse, šīs vietas daļa, ko viņa nav papūlējusies uztai­sīt līdz galam.

-    Vina?

-     Tā, kas sevi sauc par tavu citu māti, kaķis sa­cīja.

-    Kas vina ir?

Kaķis neko neatbildēja, tikai turpināja soļot meite­nei līdzās bālganajā miglā.

Priekšā pēkšņi iznira augsta un tumša veidojuma aprises.

-   Tu kļūdījies, Koralīna izsaucās, šeit tomēr kaut kas ir!

Aprises kļuva skaidrākas: tā bija tumša māja, kas slējās bezveidīgajā baltumā.

-    Bet tā taču ir… Koralīna sastomījās.

-     Māja, no kuras tu nupat izgāji, kaķis piekrita. Tieši tā.

-    Varbūt es vienkārši miglā nogriezos pa apli, Ko­ralīna ieminējās.

Kaķis salieca astes galiņu jautājuma zīmē un no­lieca galvu uz sāniem. Tu varbūt, bet es gan noteikti ne. Slikta vieta, tiešām.

-    Bet kā tad var aiziet projām un, vienalga, atgriez­ties?

-     Ļoti viegli, kaķis atteica, iedomājies cilvēku, kas iet apkārt zemeslodei. Viņš sāk iet projām no kaut kurienes un beigās atgriežas tajā pašā vietā.

-    Pasaule gan ir maza, Koralīna bilda.

-     Viņai tā ir pietiekami liela, kaķis sacīja. Zir­nekļa tīklam jābūt vien tik lielam, lai varētu noķert mušas.

Koralīnai pārskrēja drebuļi.

-    Cits tēvs teica, ka viņa nostiprina visus vārtus un durvis, lai tu netiktu iekšā.

-   Viņa to var mēģināt, kaķis iesmējās, nelikdamies noraizējies. Nu, protams. Viņa to var mēģināt. Abi stāvēja koku skupsnā pie mājas. Šie koki jau izskatījās daudz reālāki. Tādās vietās kā šī ir daudzas ieejas un izejas, par ko pat viņai nav ne jausmas.

-    Vai viņa uztaisīja šo vietu? prasīja Koralīna.

-     Uztaisīja, atrada kāda starpība? kaķis atjau­tāja. Lai kā arī būtu, viņai tā pieder jau ļoti ilgi. Paga… Te kaķis notrīsēja un metās lēcienā, un, pirms Koralīna paspēja samirkšķināt acis, viņš jau sēdēja, ar ķepu piespiedis pie zemes lielu, melnu žurku. Ne­varētu sacīt, ka man patiktu žurkas arī labākā situ­ācijā, kaķis izmeta saviesīgā tonī, it kā nekas nebūtu noticis. Bet šajā vietā visas žurkas ir viņas spiegi.

Vina tās lieto kā savas acis un rokas… Tad kakis atlaida žurku.

Tā paskrēja pāris metru, kaķis slaidā lēcienā tai uz­klupa un smagi ieblieza ar ķepu, kam bija izlaisti nagi, bet ar otru piespieda to pie zemes. Man ļoti patīk šis cēliens, kaķis gandarīts nomurrāja. Vai gribi to redzēt vēlreiz?

-    Negribu vis, sacīja Koralīna. Kāpēc tu tā dari? Tu taču viņu moki.

-    Mmm, kaķis noņurdēja un palaida žurku.

Tā apdullusi aizstreipuļoja dažus soļus, tad ņēmās skriet. Ar vienu ķepas sitienu kaķis to pasvieda gaisā un noķēra zobos.

-    Izbeidz vienreiz! Koralīna iesaucās.

Kaķis nometa žurku starp priekšķepām. Esmu dzirdējis viedokli, viņš nopūzdamies sacīja zīdainā balsī, ka kaķa tieksme spēlēties ar medījumu esot žēlsirdīga tā reizēm dod iespēju izbēgt mazajai, muļ­ķīgajai, skrienošajai uzkodai. Vai tavam ēdienam bieži tiek dota šāda iespēja?

Tad viņš paķēra žurku zobos un ienesa mežiņā.

Koralīna atgriezās mājā.

Viss bija kluss, tukšs un pamests. Viņas soļi uz tepiķotās grīdas izskanēja īpaši skaļi. Saulstaru kūlī dejoja putekļi.

Koridora viņā galā bija spogulis. Koralīna redzēja sevi ejam tam pretim un atspulgā šķita sev drosmī­gāka, nekā jutās. Spogulī nekas cits nebija redzams tikai viņa koridorā.

Koralīnas plecam pieskārās roka, un viņa paskatījās uz augšu. Viņas cita māte cieši skatījās uz meiteni ar melnām pogu acīm.

-    Koralīna, manu mīļumiņ, viņa sacīja. Šķiet, ka tagad, kad beidzot esi atgriezusies no pastaigas, mēs varētu uzspēlēt kādu spēli. Klasītes? Laimīgo ģimeni? Monopolu?

-    Tevis spogulī nebija, teica Koralīna.

Cita māte pasmaidīja. Spoguļiem nekad nevar uz­ticēties. Nu, kādu spēli tad mēs sāksim?

Koralīna papurināja galvu. Es negribu ar tevi spē­lēties. Es gribu iet mājās un būt kopā ar saviem īsta­jiem vecākiem. Es gribu, lai tu viņus atbrīvo. Lai tu mūs visus atbrīvo.

Viņas cita māte ļoti lēni pašūpoja galvu. Vēl skaudrāk par pūķa zobiem, viņa teica, sāp meitas ne­pateicība. Tomēr pat nepiekāpīgāko garu var lauzt ar mīlestību. Viņas garie, baltie pirksti kustējās kā ūdenszāles.

-     Man nav nekāda nodoma tevi mīlēt, Koralīna sacīja, lai ko tu arī teiktu. Tu nevari mani piespiest sevi mīlēt.