Koralīna

Viņa aizvēra acis, tumsa kļuva vēl melnāka, tad, atspiedusi galvu pret sarullēto svīteri, meitene sāka iemigt. Laižoties miegā, viņai likās, ka kāds gars liegi noskūpsta vaigu un vāra balstiņa iečukst ausī tik klusu un gandrīz nedzirdami, ka Koralīnai šķita tās ir viņas iedomas: Skaties cauri akmenim.

Tad viņa aizmiga.

VIII

VIŅAS CITA MĀTE izskatījās veselīgāka nekā jelkad agrāk: vaigos rotājās viegls sārtums un matu šķipsnas snaikstījās kā laiskas čūskas piesaulē. Pogu acis mir­dzēja kā nesen nopulētas.

Viņa izslīdēja cauri spogulim tik viegli, it kā tā būtu ūdens siena, un sāka vērot guļošo Koralīnu. Tad viņa atvēra durvis ar mazo sudraba atslēdziņu, paņēma Koralīnu rokās, kā agrā bērnībā bija darījusi viņas īstā māte, un apkampa pusaizmigušo meiteni kā zīdainīti.

Cita māte aiznesa Koralīnu uz virtuvi un ļoti maigi nolika uz plaukta virs gāzes skaitītāja.

Meitene ar pūlēm modās, īsu brīdi apzinādamās ti­kai to, ka viņu nupat kāds bija mīlējis un aijājis, un gribēdama tam turpinājumu, bet tad apjēdza, kas viņa ir un ar ko ir kopā.

Nu, mana mīļā Koralīna, sacīja viņas cita māte, es iznesu tevi ārā no pieliekamā. Vajadzēja tevi pār­mācīt, bet šeit mēs savu taisnīgumu balstām uz žēlsir­dību, mēs mīlam grēcinieku un ienīstam grēku. Tagad, ja būsi laba meitene, kas mīl savu māmiņu, ir paklau­sīga un nerunā pretī, mēs abas lieliski sapratīsimies un mīlēsim viena otru.

Koralīna izberzēja miegu no acīm.

-    Tur iekšā bija vēl citi bērni, viņa teica, bērni no senseniem laikiem.

-    Vai tiešām? bilda cita māte. Viņa rosījās pie plīts un ledusskapja, ņemot ārā olas, sieru, sviestu un šķē­lēs sagrieztu rozlgu bekona gabalu.

-    Jā, tur bija gan. Es domāju, ka tu gribi pārvērst mani par vienu no viņiem. Par nedzīvu čaulu.

Viņas cita māte viegli pasmaidīja. Ar vienu roku viņa iesita olas bļodā, ar otru apmaisīja un sakūla. Tad uzlika sviesta pikuci uz pannas, tas sāka šņākt un griezties riņķī, kamēr viņa sagrieza sieru plānās šķēlītēs. Viņa ielēja izkusušo sviestu un sieru olu kul­tenī un vēl nedaudz pakulstīja.

-     Mīļumiņ, domāju, ka tu runā muļķības. Es mīlu tevi. Es vienmēr mīlēšu tevi. Neviens saprātīgs cilvēks vairs netic spokiem, tāpēc ka tie visi ir tādi meļi. La­bāk pasmaržo, cik brīnišķīgas ir brokastis, ko tev ga­tavoju. Viņa uzlēja dzelteno maisījumu uz pannas. Siera omlete, tavs mīļākais ēdiens.

Koralīnai mutē saskrēja siekalas. Tev patīk spē­les, viņa ierunājās, kā es uzzināju.

Citas mātes acis uzzibsnīja. Ikvienam patīk spē­les, viņa sausi izmeta.

-     Jā gan, Koralīna piekrita. Viņa notrausās no plaukta virs gāzes skaitītāja un apsēdās pie galda.

Šķiņķis čurkstēja uz pannas. Smarža bija burvīga.

-    Vai tu nebūtu laimīgāka, ja iegūtu mani godīgi? Koralīna vaicāja.

-     Ļoti iespējams, cita māte noteica. Viņa centās neizrādīt nekādu interesi, bet pirksti viegli noraustījās un bungoja pa galdu, kad viņa pārlaida koši sarkano mēli pār lūpām. Un ko tieši tu man piedāvā?

-     Pati sevi, sacīja Koralīna un zem galda saķēra plaukstās ceļgalus, lai tie pārstātu trīcēt. Ja zau­dēšu, es palikšu šeit uz mūžīgiem laikiem un ļaušu, lai tu mani mīli. Es būšu vispaklausīgākais bērns. Ēdīšu tavu ēdienu un spēlēšu "Laimīgās ģimenes". Un vēl es ļaušu, lai tu iešuj man acu vietā pogas.

Viņas cita māte cieši lūkojās uz Koralīnu, nemirk­šķinot savas melnās pogu acis. Tas tiešām izklausās ļoti jauki. Bet ja nezaudēsi?

-    Tad tu ļausi man iet prom. Un atbrīvosi visus pā­rējos manu īsto tēvu un māti, mirušos bērnus, visus, ko esi šeit ieslodzījusi.

Cita māte izņēma gaļu no grila un uzlika uz šķīvja. Tad viņa uzslidināja no pannas siera omleti uz šķīvja, nedaudz pametot uz augšu, lai tā pieņem pareizo om­letes formu.

Viņa nolika brokastu šķīvi Koralīnai priekšā kopā ar svaigi spiestu apelsīnu sulu un putām klātu karstas šokolādes krūzi.

-   Jā, viņa bilda, domāju, ka man patīk šāda spēle. Bet kas tā būs par spēli? Mīklas? Zināšanu vai pras­mes pārbaude?

-    Pētīšanas spēle, ierosināja Koralīna, lietu atra­šanas spēle.

-    Un ko tad tu gribi atrast šajā paslēpju spēlē, Kora­līna Džounsa?

Koralīna brīdi vilcinājās. Savus vecākus, viņa sacīja, un aiz spoguļa ieslodzīto bērnu dvēseles.

Viņas cita māte triumfējoši pasmaidīja, un Koralīna jau sāka šaubīties, vai ir izdarījusi pareizo izvēli. Bet nu jau bija par vēlu pārdomāt.

-    Sarunāts, viņas cita māte teica. Bet tagad, mī­ļumiņ, apēd savas brokastis. Nebaidies taču nekas slikts no tā tev nebūs.

Koralīna blenza uz ēdienu, ienīstot sevi par to, ka tik ātri padodas kārdinājumam, bet viņa bija ļoti izsal­kusi.

-    Kā es varu zināt, ka turēsi vārdu? Koralīna jau­tāja.

-     Es to apzvēru, viņas cita māte atbildēja, es zvēru pie savas mātes kapa.

-    Vai tad viņai vispār ir kaps?

-    Ir gan. Es viņu pati tur ieliku. Un, kad atklāju, ka viņa mēģina izrāpties, iestūmu viņu atpakaļ.

-    Zvēri pie kaut kā cita. Lai es varētu būt droša, ka turēsi solījumu.

-     Zvēru pie savas labās rokas, sacīja cita māte, paceļot roku. Viņa lēnām pakustināja garos pirkstus, demonstrējot bīstamos nagus. Es zvēru pie tās.