Koralīna

-     Parunāsim par to, bilda viņas cita māte, pa­griezās un iegāja dzīvojamā istabā. Koralīna viņai se­koja.

Cita māte atsēdās uz lielā dīvāna. Viņa pacēla iepir­kumu somu un izņēma no tās baltu, čaukstošu papīra turzu.

-     Vai vēlies kādu? viņa pieklājīgi piedāvāja, pa­stiepjot turzu Koralīnai.

Domājot, ka tur iekšā ir īrisi vai "Rafaello", Kora­līna ieskatījās turzā. Tā līdz pusei bija pilna ar lielām, spīdīgām vabolēm, kas rāpuļoja cita virs citas, lai iz­kļūtu ārā.

-    Nē, negribu gan, Koralīna atcirta.

-    Kā nu vēlies, teica viņas cita māte. Viņa rūpīgi izraudzījās īpaši brangu un koši melnu eksemplāru, norāva tai kājiņas, iemeta tās lielā stikla pelnutraukā uz galdiņa pie dīvāna un iesvieda vaboli mutē.

-     Mmm, viņa sacīja, labsajūtā skraukšķinādama kukaini, un paķēra nākamo.

-     Tu esi slima, Koralīna teica, slima, ļauna un šausmīga.

-    Vai tad tā drīkst runāt ar savu māti? viņas cita māte vaicāja, lēni gremojot vaboli.

-    Tu man neesi nekāda māte, Koralīna atcirta.

Viņas cita māte to neņēma vērā. Labi, es saprotu. Tu šobrīd esi pārāk satraukta. Varbūt pēcpusdienā mēs varētu kopā kaut ko izšūt vai pagleznot ar akvareļkrāsām. Tad paēdīsim vakariņas, un, ja tu labi uzvedīsies, pirms gulētiešanas drīkstēsi paspēlēties ar žurciņām. Es tev palasīšu pasaciņu, silti sasegšu un noskūpstīšu pirms miedziņa. Viņas garie, baltie pirk­sti notrīsēja kā noguruša tauriņa spārni, un Koralīnai pārskrēja šermuļi.

-    Nē, meitene teica.

Cita māte apsēdās uz dīvāna. Viņas mute savilkās šaurā līnijā un lūpas sakniebās. Viņa iemeta mutē vēl vienu vaboli, tad vēl vienu, it kā tās būtu rozīnes šo­kolādē. Viņas lielie, melnie pogu redzokļi cieši vērās Koralīnas brūnajās acīs. Viņas spīdīgie, melnie mati vijās ap pleciem, it kā tos kustinātu vēja pūsma, ko Koralīna nespēja sajust.

Kādu minūti abas raudzījās viena otrā. Tad cita māte noteica: Laba uzvedība, tā gan! Viņa rūpīgi salocīja papīra turzu, lai vaboles nevarētu izbēgt, un ielika to atpakaļ iepirkumu somā. Tad viņa piecēlās, cēlās, cēlās, cēlās, līdz izskatījās lielāka, nekā Kora­līna jebkad bija redzējusi. Viņa iebāza roku priekšauta kabatā un izvilka lielo, melno durvju atslēgu, savilka pieri grumbās un iesvieda atslēgu iepirkumu somā, tad izvilka sīku, sudrabotu atslēdziņu un triumfējoši izslēja to gaisā.

-    Tiktāl nu mēs esam. Tas ir tevis dēl, Koralīna. Tevis labā. Jo es tevi mīlu. Tev jāiemācās labi uzvesties. Laba uzvedība galu galā rada cilvēku.

Ievilkusi Koralīnu gaitenī, viņa stūma to pretim spogulim, tad, ielikusi atslēdziņu spoguļa virsmā, pa­grieza to kā slēdzenē. Spogulis atvērās kā durvis, aiz tā bija tumsa.

Tu varēsi iznākt ārā, kad būsi iemācījusies kaut mazliet labi uzvesties, paziņoja viņas cita māte, un kad būsi gatava kļūt par mīlošu meitu.

Saķērusi Koralīnu, cita māte to iegrūda tumšajā telpā aiz spoguļa. Pie viņas apakšlūpas bija pielipusi vaboles kājiņa, un melnajās pogu acīs nebija nekādas izteiksmes.

Tad viņa aizcirta spoguli-durvis un atstāja Koralīnu tumsā.

VII

SIRDS DZIĻUMOS Koralīna juta briestam žēlu raudienu. Viņa to apturēja, pirms tas bija izlauzies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa atbrīvojās no raudiena, tad izstiepa rokas, lai aptaustītu ieslodzījuma telpu. Tā bija slotu skapja lielumā: pietiekami augsta, lai tajā sēdētu vai stāvētu, bet pārāk šaura, lai atgultos.

Pieskaroties vienai sienai, Koralīna juta, ka tā ir no stikla, taču ļoti auksta.

Meitene vēlreiz pārbaudīja telpu, pārlaižot plauk­stas pār visām virsmām, ko vien varēja atrast, meklē­jot durvju kliņķus, slēdžus vai aizbīdņus kaut ko, kas palīdzētu izkļūt ārā, un neatrada neko.

Pāri delnai pārskrēja zirneklis, un Koralīna ar pū­lēm apspieda kliedzienu. Taču, ja neņēma vērā zir­nekli, viņa šajā skapī piķa tumšumā bija viena pati.

Tad viņas pirksti pieskārās kaut kam, kas dīvainā kārtā likās esam cilvēka vaigs un lūpas, sīkas un aukstas, un kāda balss iečukstēja viņai ausī: Klusu, nesaki ne vārda, jo ragana noteikti klausās!

Koralīna cieta klusu.

Meitene juta, kā auksta roka skar viņas seju, pirksti pārskrien tai pāri kā liegi naktstauriņa spārni.

Cita balss, tik stomīga un neskaidra, ka Koralīna nevarēja īsti saprast, vai tā neskan tikai viņas iztēlē, ierunājās: Vai tu esi dzīva?

-    Jā, atčukstēja Koralīna.

-    Nabaga bērniņš, teica pirmā balss.

-    Kas jūs esat? Koralīna vaicāja.

-     Vārdi, vārdi, vārdiņi, atskanēja vēl viena balss tālumā. Vārdi ir pirmais, kas izgaist, pēc tam kad izbeidzas elpa un sirdspuksti. Mēs paturam savas at­miņas ilgāk nekā savus vārdus. Man prātā vēl aizvien ir kāda aina mana auklīte maija rītā nes manu rotaļu stīpu un nūjiņu, rīta saule apmirdz viņu un tulpes, kas šūpojas vējā. Bet man ir aizmirsies auklītes vārds un tulpju vārdi arīdzan.

-    Es nedomāju, ka tulpēm ir vārdi, ieminējās Ko­ralīna. Tās ir vienkārši tulpes.