Koralīna

Viņa cerēja, ka nupat redzētais nav īstenība, bet iekšēji nebija tik pārliecināta, kā izteica to skaļi. Viņas dvēselē grauzās neliela šaubiņa kā tārps ābola serdē. Tad viņa pavērās uz augšu un ieraudzīja citas mātes sejas izteiksmi: patiesu dusmu uzplaiksnījumu, kas pārskrēja ģīmim kā zibens atblāzma, un meitene ta­gad bija droša, ka spogulī redzētais ir tikai ilūzija.

Koralīna apsēdās uz dīvāna un ēda ābolu.

-    Lūdzu, netaisi problēmas, viņas cita māte ierunā­jās, iegāja viesistabā un divas reizes sasita plaukstas. Atskanēja čaboņa, un parādījās melna žurka. Tā ska­tījās uz sievieti. Atnes man atslēgu, viņa pavēlēja.

Žurka nopīkstēja un izskrēja pa atvērtajām durvīm, kas veda uz Koralīnas dzīvokli, tad atgriezās, velkot aiz sevis atslēgu.

-     Kāpēc jums pašiem nav savas atslēgas no šīs pu­ses? Koralīna jautāja.

-    Ir tikai viena atslēga un tikai vienas durvis, teica viņas cits tēvs.

-     Kuš, viņas cita māte sacīja, nevajag apgrūti­nāt mūsu mīļo Koralīnīti ar tādiem sīkumiem. Vina ielika atslēgu un pagrieza. Slēdzene ar grūtībām aiz­krita ciet.

Viņa iebāza atslēgu priekšauta kabatā.

Ārpusē debesis kļuva gaišākas, līdz vizmoja pelēcīgā krēslā.

-    Nu, ja reiz tu negribi neko ieēst, viņas cita māte teica, mums visiem vajadzīgs miegs skaistuma uz­turēšanai. Es eju gulēt. Koralīna, es tev silti iesaku darīt to pašu.

Viņa aplika garos, baltos pirkstus ap cita tēva ple­ciem un izveda to ārā no istabas.

Koralīna piegāja pie durvīm istabas viņā galā, pa­raustīja, bet tās bija cieši aizslēgtas. Durvis uz viņas citu vecāku guļamistabu tagad bija aizvērtas.

Viņa patiešām bija nogurusi, bet negribēja gulēt šī dzīvokļa guļamistabā. Viņa negribēja gulēt zem viena jumta ar savu citu māti.

Ārdurvis nebija aizslēgtas. Koralīna pa kāpnēm iz­gāja laukā, kur jau ausa rīts. Viņa apsēdās uz apakšējā pakāpiena. Tas bija auksts.

Kaut kas pūkains piespiedās pie viņas sāna graciozā un pieglaimīgā kustībā. Koralīna satrūkās, bet tūlīt pat atviegloti nopūtās, sapratusi, kurš tas ir.

-    Aha, tas esi tu, viņa teica melnajam kaķim.

-    Nu, vai redzi? kaķis sacīja. Nav nemaz tik grūti mani pazīt. Pat bez vārdiem.

-     Bet ja gribēšu tevi pasaukt?

Kaķis sarauca degunu un centās saglabāt vēsu pur­niņa izteiksmi. Pasaukt kaķi principā ir ārkārtīgi grūti, viņš atzinās. Tikpat labi varētu mēģināt pa­saukt virpuļviesuli.

-     Bet ja ir laiks ēst pusdienas? Koralīna vaicāja. Vai arī tad tu negribētu, lai tevi pasauc?

-   Protams, gribētu. Taču pilnīgi pietiktu ar saucienu "Pusdienas!". Saproti? Var iztikt bez vārdiem.

-      Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīga? Koralīna jautāja kaķim. Kāpēc viņa grib, lai palieku pie viņas?

-    Domāju, ka viņai vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kaķis atteica, kāds, kas nav viņa pati. Bet varbūt viņai vajadzīgs kāds, ko apēst. Par tādiem radījumiem to ir grūti pateikt.

-    Vai vari man kaut ko ieteikt?

Likās, ka kaķis grasās teikt kaut ko dzēlīgu, bet tad viņš noraustīja ūsas un sacīja: Izaicini viņu. Nav ne­kādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi, bet viņas tipa radījumiem patīk visādas spēles un izaicinājumi.

-     Kāda tipa radījums viņa ir? Koralīna paintere­sējās.

Kaķis neko neatbildēja, tikai tīksmi izstaipījās un gāja prom. Pēc brīža viņš apstājās, pagriezās un teica: Es tavā vietā atgrieztos dzīvoklī. Un tev kaut mazliet jāpaguļ. Priekšā ir gara diena.

Tad kaķis jau bija nozudis. Koralīna nodomāja, ka tam zināmā mērā ir taisnība. Viņa klusām ielavījās at­pakaļ dzīvoklī, paejot garām aizvērtajām guļamistabas durvīm, kurā viņas cita māte un cits tēvs ko darīja? Gulēja? Gaidīja? Tad meitene aptvēra: ja viņa tagad atvērs guļamistabas durvis, telpa būs tukša vai, parei­zāk, tā tāda ir līdz brīdim, kad viņa atvērs šīs durvis.

Nez kāpēc no šīs domas kļuva vieglāk. Koralīna iegāja zaļi rozīgajā savas guļamistabas parodijā. Viņa aizvēra durvis un pievilka tām priekšā rotaļlietu kasti tā nevienu nespētu aizkavēt, bet atbīdīšanas troksnis pamodinātu, vismaz tā viņa cerēja.

Mantas rotaļlietu kastē vēl aizvien bija aizmigušas, bet, kad meitene pakustināja kasti, tās sarosījās un sāka murmināt, tad atkal ieslīga miegā. Koralīna pa­lūkojās zem gultas, vai tur nav žurku, bet pagulte bija tukša. Viņa novilka halātiņu un čības, iekāpa gultā un aizmiga tik ātri, ka nebija laika pārdomāt, ko kaķis bija gribējis teikt ar vārdu "izaicinājums".

VI

kORALĪNU PAMODINĀJA rīta saule, kas spoži uzspī­dēja sejai.

Mirkli viņa apjuka nevarēja aptvert, kur atrodas un kas viņa īsti ir. Patiešām pārsteidzoši, cik lielā mērā to, kas mēs esam, nosaka gulta, kurā pamostamies no rītiem, un pārsteidzoši, cik nepastāvīgi tas ir.

Reizēm Koralīna mēdza aizmirst, kas viņa ir, no­modā sapņojot, ka pēta Arktiku vai Amazones džung­ļus, vai Āfrikas vidieni, līdz kāds viņai piebikstīja vai pasauca vārdā. Tad Koralīna satrūkusies atgriezās še­jienē no miljoniem jūdžu attāluma un sekundes simt­daļā vajadzēja atcerēties, kas viņa ir, kā viņu sauc un ka viņa atrodas šejienē.