Koralīna

Tējas laikā meitene nokāpa lejā pie mis Spinkas un mis Forsiblas. Viņai pasniedza trīs diētiskus cepumiņus, glāzi citronādes un tasi vājas tējas. Citronāde bija ļoti interesanta. Tā it nemaz negaršoja pēc citroniem. Tā garšoja pēc kaut kā spilgti zaļa un nedaudz ķīmiska. Koralīnai tā ļoti iepatikās. Viņa noteikti gribētu tādu savās mājās.

-    Un kur ir tava mīļā mamma un mīļais tētis? vai­cāja mis Spinka.

-      Pazuduši, Koralīna atbildēja. Neesmu redzē­jusi viņus kopš vakardienas. Es tagad esmu viena pati. Laikam būšu kļuvusi par ģimeni ar vienīgo bērnu.

-      Pasaki mātei, ka mēs atradām izgriezumus no Glasgow Express, par ko viņai stāstījām. Kad Mirjama par tiem ieminējās, tava māte bija ļoti ieinteresēta.

-    Viņa pazuda mīklainos apstākļos, Koralīna teica, un es domāju, ka mans tēvs tāpat.

-     Diemžēl mēs nebūsim mājās visu rītdienu, mīļuk Karolīna, pavēstīja mis Forsibla. Mēs apciemosim Eiprilas krustmeitu Rojaltunbridžvelsā.

Tad viņas parādīja Koralīnai fotoalbumu, kurā bija arī mis Spinkas krustmeitas attēli, un meitene gāja uz mājām.

Ieskatījusies savā naudas maciņā, viņa devās uz lielveikalu, kur nopirka divas lielas citronādes pudeles, šokolādes kūku un maisiņu ar āboliem. Atgriezusies Koralīna to visu notiesāja vakariņās.

Viņa iztīrīja zobus un iegāja tēva kabinetā, ieslēdza datoru un uzrakstīja stāstiņu.

koralīnas stāsts reiz dzīvoja meitene viņas vārds bija ābolīte. viņa daudz dejoja. viņa dejoja un dejoja tik ilgi, līdz viņas kājas kļuva par sardelēm beigas.

Izdrukājusi stāstiņu, viņa izslēdza datoru un uz la­pas zem teksta uzzīmēja dejojošo mazo meitenīti.

Koralīna ielaida vannā ūdeni un pievienoja pārlieku daudz putu, kas pārskrēja pāri malai un notecēja uz grīdas. Viņa nomazgājās, noslaucījās, savāca ūdeni uz grīdas, cik labi vien prata, un gāja gulēt.

Naktī Koralīna pamodās, iegāja vecāku guļamis­tabā, bet gulta vēl vienmēr bija saklāta un tukša. Uz elektroniskā pulksteņa zaļie cipari rādīja 3:12.

Koralīna sāka raudāt, sajutusies tik viena nakts vidū. Raudas atbalsojās tukšajā dzīvoklī.

Iekāpusi vecāku gultā, viņa pēc brīža aizmiga.

Koralīnu pamodināja vēsas ķepas pie sejas. Viņa atvēra plakstus. Uz viņu blenza lielas, zaļas acis. Tas bija kaķis.

-    Cau, Koralīna teica, kā tad tu tiki iekšā?

Kaķis neatbildēja. Meitene izrāpās no gultas. Viņai

mugurā bija garš T krekls un pidžamas bikses. Vai esi atnācis, lai man ko pateiktu?

Kaķis nožāvājās, un viņa zaļās acis iezalgojās.

-    Vai zini, kur ir mamma un tētis?

Kaķis lēnām piemiedza acis.

-    Vai tas nozīmē "jā"?

Kaķis vēlreiz piemiedza acis. Koralīna nosprieda, ka tas tiešām nozīmē "jā".

-    Vai aizvedīsi mani pie viņiem?

Kaķis cieši palūkojās viņā, tad izgāja koridorā. Mei­tene tam sekoja. Aizgājis līdz koridora galam, kaķis apstājās pie lielā spoguļa. Senāk šis spogulis bija drēbju skapja iekšdurvīs. Kad viņi ievācās šajā dzīvoklī, tas karājās pie sienas, un, lai gan Koralīnas māte reizēm ieminējās, ka spogulis būtu jānomaina ar ko moder­nāku, tas nebija izdarīts.

Koralīna ieslēdza koridorā gaismu.

Spogulis rādīja gaiteni aiz viņas, kā jau bija sagai­dāms. Taču tajā bija redzami arī vecāki. Viņi neveiklā pozā stāvēja koridora atspulgā un izskatījās bēdīgi un vientuļi. Koralīna ievēroja, ka tētis un mamma lēnām kustībām māj viņai ar nespēcīgām rokām. Tēvs ar roku bija apskāvis māti.

Tēva atblāzma pavēra muti un ierunājās, taču Ko­ralīna nesadzirdēja ne skaņas. Tad māte uzpūta dvašu uz spoguļa un steidzīgi, pirms elpas migliņa izgaist, ar pirkstgalu uzrakstīja:

8MUM IX<3ĪJAq

Aprasojums uz spoguļa izzuda kopā ar vecākiem, un tagad tas rādīja tikai gaiteni, Koralīnu un kaķi.

-     Kur viņi ir? Koralīna vaicāja kaķim. Tas neko neteica, bet meitene iztēlojās, ka tā balss, sausa kā nokaltusi lapa uz palodzes ziemā, saka: Nu, kā gan tev liekas, kur viņi ir?

-     Viņi netiks atpakaļ, vai ne? Koralīna prašņāja. Paši saviem spēkiem ne.

Kaķis samirkšķināja acis. Koralīna to uzskatīja par "jā". '

-    Skaidrs, Koralīna bilda, tad jau iznāk, ka man ir tikai viena izeja.

Iegājusi tēva kabinetā, viņa apsēdās pie galda, pa­ņēma telefonu, atvēra uzziņu grāmatu un piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni.

-    Policija, atsaucās zema vīrieša balss.

-    Sveicināti, meitene teica, mani sauc Koralīna Džounsa.

-     Meitenīt, jūs nu gan tik vēlā stundā vēl neguļat.

-     Iespējams, noteica Koralīna, jo negribēja ielais­ties nekādās liekās sarunās, bet es gribu paziņot par noziegumu.

-    Un kas tas būtu par noziegumu?

-    Cilvēku nolaupīšana. Precīzāk, pieaugušo nolaupī­šana. Mani vecāki ir nolaupīti un aizvesti uz pasauli spoguļa otrā pusē mūsu koridorā.

-    Vai zini, kurš viņus nolaupīja? policists jautāja. Koralīna no balss toņa noprata, ka viņš smaida, tāpēc īpaši pūlējās izklausīties kā pieaugusi, lai policists vēs­tījumu uztvertu nopietni.

-    Domāju, ka mana cita māte ir sagrābusi viņus sa­vās ķetnās. Tā droši vien grib viņus paturēt un iešūt acu vietā melnas pogas vai arī izmantot viņus, lai at­vilinātu mani atpakaļ savu pirkstu kampienos. Es īsti nezinu.