Koralīna

-   Vai tev ir vēl mazliet šokolādes? suņuks palūdza.

Koralīna iedeva viņam vēl vienu konfekti.

-     Es neprotu pateikt tev, kas esmu, mis Spinka teica mis Forsiblai.

-    Šis gabals drīz beigsies, suņuks pačukstēja, tad viņas sāks tautas dejas.

-     Cik ilgi vispār tas turpinās? Koralīna paintere­sējās. Nu, šī izrāde?

-    Visu laiku, suņuks sacīja. Mūžīgi un vienmēr.

-     Lūdzu, nem visu konfekšu kasti.

-     Paldies, suņuks bilda. Koralīna piecēlās.

-    Uz drīzu redzēšanos, suņuks atsveicinājās.

-    Atā, Koralīna atbildēja. Izgājusi no teātra, viņa atgriezās dārzā, spožajā saules gaismā samiegusi acis.

Viņas citi vecāki gaidīja meiteni dārzā, nostājušies cieši blakus. Viņi smaidīja.

-    Vai labi pavadīji laiku? vaicāja viņas cita māte.

-    Man bija interesanti, Koralīna atzina.

Visi trīs devās uz Koralīnas citu māju. Cita māte noglauda meitenes matus ar saviem garajiem, balta­jiem pirkstiem. Koralīna papurināja galvu: Nevajag tā darīt.

Viņas cita māte atrāva roku.

-     Nu, vai tev šeit patīk? jautāja viņas cits tēvs.

-     Jāsaka, Koralīna atbildēja, ka šeit ir krietni interesantāk nekā mājās.

Viņi iegāja iekšā.

-    Es priecājos, ka tev te patīk, ierunājās Koralīnas cita māte. Jo mēs ļoti gribētu, lai tu uzskatītu šīs par savām mājām. Tu vari palikt šeit uz mūžiem un vienmēr. Ja vēlies.

-     Hmm, Koralīna novilka un iebāza roku kabatā. Pirksti pieskārās akmenim, ko īstās mis Spinka un mis Forsibla vakar bija viņai iedevušas, akmenim ar caurumu vidū.

-   Ja gribi palikt, teica viņas cits tēvs, ir tikai tāds sīkumiņš, kas mums jāizdara, lai tu varētu palikt šeit uz mūžiem un vienmēr.

Viņi iegāja virtuvē. Porcelāna šķīvī uz virtuves galda bija melna diegu spolīte, gara sudraba adata un divas lielas, melnas pogas.

-     Nedomāju vis, Koralīna noteica.

-     Bet mēs gribam, lai tu to izdari. Mēs gribam, lai tu paliec, bilda viņas cita māte, un tas ir tāds sī­kumiņš.

-      Tas nemaz nebūs sāpīgi, mierināja viņas cits tēvs.

Koralīna zināja: ja pieaugušie apgalvo, ka kaut kas nemaz nebūs sāpīgi, gandrīz vienmēr tā būs gan. Viņa papurināja galvu.

Cita māte plati pasmaidīja, un mati uz viņas galvas sašūpojās kā ūdenszāles jūrā. Mēs vēlam tev tikai labu, viņa teica.

Viņa uzlika roku Koralīnai uz pleca. Meitene at­kāpās.

-     Es tagad iešu, Koralīna paziņoja. Viņa iebāza rokas kabatās un kaut ko sataustīja. Akmens ar cau­rumu vidū! Pirksti to cieši satvēra.

Viņas citas mātes roka atrāvās no meitenes pleca kā izbiedēts zirneklis.

-    Ja tu tā vēlies, viņa bilda.

-    Jā, Koralīna apstiprināja.

-    Mēs tik un tā drīz tiksimies, teica viņas cits tēvs, kad tu atgriezīsies.

-    Aha, Koralīna piekrita.

Un tad mēs visi kopā būsim viena liela, laimīga ģimene, piebilda viņas cita māte, uz mūžiem un vienmēr.

Koralīna spēra soli atpakaļ. Viņa apcirtās, iestei­dzās viesistabā un atrāva vaļā durvis telpas stūrī. Ta­gad tur nebija ķieģeļu sienas tikai tumsa, nakts mel­numa pazemes tumsība, kurā, kā likās, kustas visādi neradījumi.

Koralīna minstinājās. Viņa atskatījās. Viņas cita māte un cits tēvs nāca pie viņas, sadevušies rokās. Abi vērās meitenē ar savām melnajām pogu acīm. Vismaz Koralīna iedomājās, ka viņi to dara, tomēr nebija pil­nīgi pārliecināta.

Viņas cita māte pastiepa brīvo roku un vieglītēm pamāja ar baltu pirkstu. Viņas bālās lūpas pavērās un izteica vārdus: "Nāc atpakaļ drīz!" kaut gan balsī viņa neko nesacīja.

Koralīna dziļi ievilka elpu un iekāpa tumsībā, kur čukstēja dīvainas balsis un gaudoja tālīni vēji. Tagad viņa bija pārliecināta, ka tumsā kaut kas kustas: kaut kas ļoti vecs un ļoti lēns. Sirds dauzījās tik stipri un skaļi, ka meitene baidījās, kaut tā neizsprāgtu ārā no krūtīm. Viņa aizvēra acis, lai aizsargātos no tumsas.

Visbeidzot Koralīna uzdūrās kādam priekšmetam un satrūkusies atvēra acis. Viņa bija uzgrūdusies klub­krēslam savā viesistabā.

Aile aiz atvērtajām durvīm bija rupji aizmūrēta ar ķieģeļiem.

Viņa bija mājās.

V

KORALĪNA AIZSLĒDZA viesistabas durvis ar vēso, melno atslēgu.

Iegājusi virtuvē, viņa pakāpās uz krēsla un mēģi­nāja atlikt atslēgu saišķi vietā uz durvju aplodas. Izmēģinājusies četras vai piecas reizes, meitene bija spiesta atzīt, ka ir par mazu, tāpēc nolika saišķi uz ūdens skaitītāja pie durvīm.

Māte vēl aizvien nebija atgriezusies no iepirk­šanās.

Koralīna piegāja pie ledusskapja un no apakšējā nodalījuma izņēma pēdējo sasaldētās maizes doniņu. Viņa to sagrauzdēja un notiesāja ar ievārījumu un ze­mesriekstu sviestu, virsū uzdzerot glāzi ūdens.

Viņa gaidīja atgriežamies vecākus.

Kad sāka krēslot, Koralīna mikroviļņu krāsnī uzsil­dīja saldēto picu.

Tad viņa skatījās televīziju un prātoja, kāpēc pieau­gušie paši sev iedala labākās programmas, kur notiek kliegšana un skraidīšana.

Pēc mirkļa uzmācās žāvas. Meitene noģērbās, iztī­rīja zobus un likās gulēt.

No rīta Koralīna iegāja vecāku guļamistabā, bet gultā neviens nebija gulējis, un arī vecākus nekur ne­manīja.

Brokastīs viņa ēda spageti no kārbas, savukārt pus­dienās cepamās šokolādes tāfelīti un ābolu. Ābols bija dzeltens un nedaudz sačervelējies, bet garšoja saldi.