Koralīna

-     Ak tā. Viņas dēmoniskajos pirkstos un briesmīga­jās ķetnās? Vai zināt, ko es jums ieteiktu, mis Džounsa?

-     Nezinu gan, Koralīna bilda. Ko tad?

-     Palūdz mammai, lai viņa uztaisa tev lielu krūzi karstas šokolādes un pēc tam tevi cieši samīļo. Pret murgiem nekas nav labāks par karstu šokolādi un samīļošanu. Un, ja viņa sāk tevi rāt, ka tu viņu esi pa­modinājusi tik vēlu naktī, pasaki, ka tā lika policista onkulis.

Viņam bija zema, pārliecinoša balss. Bet Koralīnu viņš nebija pārliecinājis.

-     Labi, kad redzēšu viņu, pasacīšu, Koralīna no­teica un nolika klausuli.

Melnais kaķis, kurš sēdēja uz grīdas un visu sarunas laiku posa kažoku, tagad piecēlās un izgāja koridorā.

Koralīna iegriezās guļamistabā, lai uzvilktu zilo halātiņu un čības. Viņa palūkojās, vai zem izlietnes nav kabatas lukturītis, un atrada to, bet baterijas jau sen bija nosēdušās, un lukturītis tik tikko blāvoja ar vāji dzeltganu gaismu. Viņa to atlika atpakaļ un, izvilkusi kasti ar elektrības avārijai paredzētām baltām vaska svecēm, paņēma vienu un ielika svečturī. Katrā ka­batā viņa iestūķēja pa ābolam, paņēma atslēgu saišķi un nodabūja nost veco, melno atslēgu.

Koralīna iegāja viesistabā un paskatījās uz durvīm. Meitenei bija sajūta, ka arī durvis uz viņu skatās, viņa apzinājās, ka tas ir muļķīgi, bet sirds dziļumos nojauta, ka tā ir patiesība.

Vēlreiz atgriezusies guļamistabā, Koralīna parakā­jās džinsu kabatā, atrada akmeni ar caurumu vidū un ielika to halātiņa kabatā.

Koralīna ar sērkociņu aizdedzināja sveci, pagaidīja, līdz tā iesprakšķas un iedegas, tad paņēma melno at­slēgu. Tā bija auksta un saldēja plaukstu. Viņa ielika to atslēgas caurumā, bet nepagrieza.

Kad es biju pavisam maza, Koralīna sāka stāstīt kaķim, sen, sen, kad dzīvojām mūsu vecajā mājā, tētis izveda mani pastaigāties lielajā, neapbūvētajā klajumā starp mūsu māju un veikaliem. Tā tiešām ne­bija labākā vieta pastaigām. Tur bija visādas lietas, ko cilvēki izmetuši ārā: gāzes plītis, saplēsti trauki, lelles bez rokām un bez galvas, tukšas kārbas un saplēstas pudeles. Mamma un tētis lika apsolīties, ka neiešu pē­tījumos tajā vietā, jo tur bija tik daudz asu mantu, tetānuss un tamlīdzīgi. Bet es visu laiku čīkstēju, ka gribu turp iet. Tā nu kādu dienu tētis uzvilka savus lielos, brūnos zābakus un cimdus, uzģērba man zāba­ciņus, džinsus un svīteri un mēs gājām uz turieni. Mēs gājām nepilnu pusstundu. Kad bijām nokāpuši pa pau­gura nogāzi lejā gravā, kur tecēja upīte, tētis pēkšņi sacīja: "Koralīna, skrien projām! Skrien augšā pa pa­kalnu! Nu, ātri!" Viņš to pateica sakniebtām lūpām un steidzīgi, tāpēc es uzreiz paklausīju un skrēju augšā pakalnā. Kamēr skrēju, kaut kas iekoda man rokā, tomēr es turpināju skriet. Kad biju tikusi paugura augšā, izdzirdēju, ka aiz muguras skan smagi soļi. Tas bija tētis, kurš drāzās kā degunradzis. Panācis viņš paņēma mani uz rokām un grūda lejā pa otru paugura nogāzi. Tad mēs apstājāmies, pūtām un elsām, un pa­skatījāmies lejā uz gravu. Tur lidinājās dzeltens lap­seņu mākonis. Pastaigas laikā mēs acīmredzot bijām uzkāpuši uz lapseņu pūžņa kādā sausā zarā. Kamēr es skrēju augšā pakalnā, tētis palika uz vietas un tika sadzelts, lai dotu man laiku aizbēgt. Skrienot viņš bija pazaudējis brilles. Man bija tikai viens kodums uz ro­kas. Toties viņam trīsdesmit deviņi kodumi pa visu ķermeni. Mēs tos vēlāk vannā saskaitījām.

Melnais kaķis sāka mazgāt purniņu un ūsas veidā, kas norādīja uz pieaugošu nepacietību. Koralīna pa­sniedzās un noglaudīja tam muguru un kaklu. Kaķis piecēlās, pagājās pāris soļu tālāk, lai būtu viņas rokai neaizsniedzams, apsēdās un atkal sāka skatīties uz meiteni.

-       Un tā, Koralīna turpināja, vēlāk tajā pašā dienā tētis atkal devās uz klajumu, lai atrastu brilles. Viņš teica: ja iešot rīt, tad nevarēšot atcerēties, kur tās nokritušas. Drīz vien tētis pārnāca mājās ar brillēm. Viņš teica, ka neesot nobijies, kad stāvējis pie pakalna un lapsenes dzēlušas, un viņam sāpējis, un viņš redzē­jis, kā es aizbēgu. Jo tētis zināja, ka jānoturas tik ilgi, lai es varētu izglābties, citādi lapsenes būtu sadzēlu­šas mūs abus.

Koralīna pagrieza slēdzenē atslēgu. Noskanēja skaļš klakšķis.

Durvis plaši atvērās.

Viņpus durvīm nebija mūra sienas, tikai tumsa. Ieejā pūta auksts vējš.

Koralīna nepakustējās, lai izietu pa durvīm.

-    Un tētis teica, ka tā nemaz nav bijusi drošsirdība no viņa puses stāvēt uz vietas un ļaut lapsenēm dzelt, Koralīna sacīja kaķim. Tā nebija drošsirdība, jo viņš nebija nobijies; tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt. Toties, kad viņš atgriezās, lai paņemtu brilles, zinot, ka tur ir lapsenes, viņš patiesi bija nobijies. Un tā bija drošsirdība.

Koralīna spēra pirmo soli tumšajā koridorā.

Pretī cēlās putekļu, mikluma un pelējuma smārds.

Kaķis lēnām turējās viņai līdzās.

-    Un kāpēc tā? kaķis jautāja, lai gan pēc balss likās, ka viņu tas maz interesē.

-     Tāpēc, Koralīna atbildēja, ka tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.