Koralīna

Svece meta uz sienas milzīgas dīvainas, raustelīgas ēnas. Meitene dzirdēja, ka tumsā kaut kas kustas, taču nevarēja izšķirt, vai tas ir tieši blakus vai nedaudz tā­lāk. Lai kas tas arī būtu, tas centās turēties viņai līdzi.

-    Un tāpēc tu tagad dodies atpakaļ viņas pasaulē? kaķis vaicāja. Jo tavs tēvs reiz tevi izglāba no lap­senēm?

-     Nerunā muļķības, Koralīna atcirta, es atgrie­žos, lai glābtu viņus, jo viņi ir mani vecāki. Un, ja viņi atklātu, ka esmu pazudusi, es esmu pārliecināta, ka viņi darītu to pašu manis dēļ. Vai zini, tu atkal esi sācis runāt!

-     Man nu gan ir palaimējies, kaķis izmeta, ka mana ceļabiedre ir apveltīta ar tik izcilu prātu un spriešanas spēju.

Kaķa tonis bija sarkastisks, bet akots bija sacēlies un aste izslieta taisni gaisā.

Koralīna jau gribēja ko piebilst, piemēram, "At­vaino!" vai "Pirms tam šis ceļš likās daudz īsāks, vai ne?", kad svece pēkšņi izdzisa, it kā kāda roka būtu nokniebusi dakti.

Atskanēja švīkoņa un soļu dipoņa, un Koralīna sa­juta, cik stipri krūtīs dauzās sirds. Izstiepusi roku, viņa juta, ka sejai un rokām pieskaras tāds kā zirnekļa tīkls.

Gaiteņa galā iedegās elektriskā spuldze, žilbinoši spoža pēc tumsības. Netālu no Koralīnas stāvēja sie­viete, kuras kontūras iezīmējās gaismā.

-    Koralīna? Mīļumiņ! viņa pasauca.

-     Mammu! iekliedzās Koralīna un metās skriet, nepacietīga un atvieglota.

-    Mīļumiņ, sieviete teica, kāpēc tu aizgāji?

Koralīna bija pārāk tuvu, lai apstātos, tāpēc citas

mātes aukstās rokas viņu apskāva. Meitene stāvēja saspringta un trīcoša citas mātes ciešajā apkampienā.

-     Kur ir mani vecāki? Koralīna noprasīja.

-    Mēs esam šeit, atbildēja cita māte balsī, kas tik ļoti līdzinājās viņas īstās mātes balsij, ka Koralīna gan­drīz nevarēja uztvert atšķirību. Mēs taču esam šeit. Mēs gribam tevi mīlēt un rotaļāties ar tevi, ēdināt tevi un darīt tavu dzīvi interesantu.

Koralīna kāpās atpakaļ, un cita māte ļoti negribīgi atlaida vinu.

Viņas cits tēvs, kurš sēdēja gaitenī uz krēsla, piecēlās un pasmaidīja. Nāc uz virtuvi, es uztaisīšu pusnakts uzkodas. Tu noteikti gribēsi kaut ko dzeramu varbūt karstu šokolādi?

Koralīna gāja pa gaiteni, līdz nonāca pie spoguļa. Tas rādīja tikai meiteni halātā un čībās; viņas sejā bija redzams, ka tā nesen raudājusi, bet acis bija īstas, ne­vis melnas pogas, un roka cieši turēja svečturi ar iz­degušu sveci.

Viņa lūkojās uz meiteni spogulī, un meitene spogulī lūkojās uz viņu.

"Es būšu drosmīga," Koralīna domāja. "Nē, es jau esmu drosmīga."

Viņa nolika svečturi uz grīdas un pagriezās. Viņas cita māte un cits tēvs raudzījās uz viņu ar izsalkuma izteiksmi sejā.

-      Man nav vajadzīgas uzkodas, Koralīna teica, man te ir ābols. Redzat?

Vina izņēma ābolu no halātina kabatas un iekodās

tajā ar baudu un sajūsmu, kādu patiesībā neizjūta.

Viņas cits tēvs izskatījās vīlies. Viņas cita māte pa­smaidīja, parādot veselīgus zobus, tikai katrs zobs bija nedaudz par garu. Koridora apgaismojumā viņas mel­nās pogu acis iedzalkstījās.

-    Es nojums nebaidos, teica Koralīna, lai gan īste­nībā viņai bija ļoti, ļoti bail. Es gribu atpakaļ savus īstos vecākus.

Šobrīd likās, ka šī pasaule sāk nedaudz izplūst ār­malās.

-    Ko gan es būtu varējusi izdarīt ar taviem iepriek­šējiem vecākiem? Ja viņi ir tevi pametuši, tad noteikti tāpēc, ka tu viņiem biji apnikusi vai viņi bija noguruši. Toties man tu nekad neapniksi un es tevi nekad nepa­metīšu. Tu vienmēr būsi drošībā šeit, kopā ar mani.

Citas mātes mati, kas izskatījās samirkuši, plandīja ap galvu kā dziljūras radījuma taustekļi.

-    Es viņiem nebiju apnikusi, Koralīna noteica, tu melo. Tu viņus nolaupīji.

-    Ak tu muļķa Koralīna! Viņi jūtas labi tur, kur ta­gad ir.

Koralīna dusmīgi blenza uz citu māti.

-     Es tev to tūlīt pierādīšu, viņas cita māte paziņoja un pārbrauca pār spoguli ar saviem garajiem, balta­jiem pirkstiem. Spogulis aizsvīda, it kā pūķis tam būtu uzpūtis dvašu, tad kļuva tīrs.

Spogulis rādīja dienas laiku. Koralīna redzēja kori­doru visā garumā līdz sava dzīvokļa durvīm. Durvis tika atvērtas no ārpuses, un dzīvoklī ienāca Koralīnas māte un tēvs. Vini nesa koferus.

-     Tās gan bija kolosālas brīvdienas, teica Koralī­nas tēvs.

-      Cik labi, ka Koralīnas vairs nav, viņas māte sa­cīja, laimīgi pasmaidot. Tagad mēs varam darīt visu to, ko vienmēr gribējām darīt, piemēram, braukt uz ārzemēm, bet agrāk mēs nevārējām šos plānus īstenot, jo mums bija maza meitiņa.

-    Turklāt es ļoti priecājos, piebilda viņas tēvs, jo zinu, ka cita māte parūpēsies par viņu labāk, nekā mēs to jebkad spētu izdarīt.

Spogulis aizmiglojās un apdzisa, un tajā atkal bija redzama nakts.

-    Nu, vai tagad redzēji? viņas cita māte jautāja.

-     Nē, atbildēja Koralīna, neredzēju. Un es tam neticu.