Koralīna

Starp Koralīnu un skatuvi bija krēsli. Daudz krēslu rindu. Atskanēja sīks troksnis, un viņu apspīdēja gaisma, šūpodamās no vienas puses uz otru. Kad stars pietuvojās, Koralīna ieraudzīja, ka gaisma nāk no ka­batas baterijas, ko mutē nes liels, melns skotu terjers, kam purna spalvas nosirmojušas no vecuma.

-     Sveiki, Koralīna sacīja.

Suns nolika bateriju uz grīdas un nopētīja meiteni. Nu tā, lūdzu, parādiet savu biļeti, tas teica aizsma­kušā balsī.

-     Biļeti?

-      Tieši tā. Biļeti. Man nav laika te ņemties visu dienu. Jūs nevarat skatīties izrādi bez biļetes.

Koralīna nopūtās. Man nav biļetes, viņa atzinās.

-     Jā, vēl viena, suns īgni noburkšķēja. Nāk tik iekšā, nekaunības vairāk nekā saprašanas. "Kur ir jūsu biļete?" "Man nav biļetes." Nu, es nezinu… Suns pašūpoja galvu, tad paraustīja plecus. Lai no­tiek, nāciet vien iekšā.

Paņēmis kabatas bateriju zobos, suns aizsoļoja tumsā. Koralīna sekoja. Nonācis līdz skatuvei, tas ap­stājās un uzspīdināja gaismu tukšam krēslam. Kad Koralīna apsēdās, suns aizgāja.

Kad acis aprada ar tumsu, meitene saprata, ka pā­rējie krēslos sēdošie ir suņi.

No aizkulisēm atskanēja šņācoša skaņa. Koralīna nodomāja, ka tā nāk no saskrāpētas vecas plates, kas uzlikta uz atskaņotāja. Šņākoņa pārtapa trompešu skaņās, un uz skatuves uznāca mis Spinka un mis Forsibla.

Mis Spinka brauca uz vienriteņa velosipēda, žonglējot ar bumbiņām. Mis Forsibla lēkāja viņai nopakaļ ar puķu groziņu rokā, kaisot uz skatuves ziedlapiņas. Viņas nonāca skatuves priekšpusē, mis Spinka veikli nolēca no velosipēda, un abas zemu paklanījās.

Suņi dauzīja ar astēm un sajūsmā vaukšķēja. Kora­līna pieklājīgi sita plaukstas.

Tad abas dāmas atpogāja savus pūkainos, apaļos mēteļus un pavēra tos. Pēc tam viņas atvēra vēl kaut ko: savas sejas kā tukšas olu čaumalas, un no vecajām, tukšajām, pūkainajām, apaļīgajām miesām izšķīlās di­vas jaunas sievietes. Tās bija slaidas un bālas, un pa­visam glītas, un tām bija melnas pogu acis.

Jaunajai mis Spinkai mugurā bija zaļš triko un kā­jās gari brūni zābaki krietni virs ceļgala. Jaunajai mis Forsiblai bija balta kleita un ziedi garajos, zeltainajos matos.

Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni.

Mis Spinka nosoļoja no skatuves, un trompetes spalgi iekliedzās, kad gramofona adata pārskrēja pāri platei un tika noņemta.

-     Tas ir mans mīļākais numurs, pačukstēja su­ņuks blakuskrēslā.

Cita mis Forsibla izņēma nazi no kastes skatuves stūrī. Vai tas ir duncis, ko es šeit redzu? vina vaicāja.

-    Jā, suņuki atsaucās, tas ir duncis!

Mis Forsibla pakniksēja, un suņuki atkal aplaudēja. Koralīna šoreiz nesita plaukstas.

Mis Spinka atgriezās uz skatuves. Viņa skaļi uzplīk­šķināja sev pa gurnu, un suņuki ievaukšķējās.

-     Un tagad, mis Spinka paziņoja, mums ar Mirjamu ir tas gods piedāvāt jums jaunu, īpašu papildi­nājumu mūsu teātra izrādei. Vai zālē ir kāds brīvprā­tīgais?

Suņuks blakus Koralīnai piebikstīja viņai ar priekšķepu. Tā esi tu, viņš nosvepstēja.

Koralīna piecēlās un pa koka trepītēm uzkāpa uz skatuves.

-   Vai varu palūgt skaļus aplausus jaunajai brīvprātī­gajai? mis Spinka jautāja. Suņuki vaukšķēja un dau­zīja astes pret samta sēdekļiem.

-     Nu, Koralīna, sacīja mis Spinka, kāds ir tavs vārds?

-     Koralīna, meitene atbildēja.

-    Un mēs, protams, neesam pazīstamas?

Koralīna paskatījās uz slaido sievieti ar melnajām pogu acīm un lēni pakratīja galvu.

-     Tagad nostājies šeit, lika cita mis Spinka. Viņa aizveda Koralīnu pie plāksnes skatuves sānos un uz­lika balonu meitenei uz galvas.

Mis Spinka piegāja pie mis Forsiblas, aizsēja viņas pogu acis ar melnu šalli un iedeva viņai rokā nazi. Tad trīs četras reizes apgrieza mis Forsiblu riņķī un pavērsa pret Koralīnu. Meitene aizturēja elpu un sa­žņaudza pirkstus divās ciešās dūrītēs.

Mis Forsibla svieda nazi balonam. Tas skaļi pār­plīsa. Nazis iedūrās dēlī tieši virs Koralīnas galvas un vibrējot nodžinkstēja. Koralīna noelsās.

Suņuki rēja kā jukuši.

Mis Spinka pasniedza Koralīnai mazītiņu šokolādes kastīti un pateicās par pretimnākošo attieksmi. Mei­tene atgriezās vietā.

-    Tu gan biji ļoti laba, suņuks noteica.

-    Paldies.

Mis Forsibla un mis Spinka sāka žonglēt ar milzī­gām koka vālēm. Koralīna atvēra šokolādes kārbu. Suņuks kārām acīm paskatījās uz to.

-    Vai vēlies konfekti? viņa vaicāja.

-     Jā, lūdzu, suņuks nočukstēja, tikai ne to ar krējuma pildījumu. No tām man jāsiekalojas.

-    Man likās, ka šokolāde nenāk suņiem par labu, Koralīna iebilda, atceroties mis Forsiblas vārdus.

-    Varbūt tur, no kurienes tu nāc, suņuks atbildēja, bet šeit mēs ēdam tikai to vien.

Koralīna tumsā nevarēja saredzēt, kādas ir konfek­tes. Viņa pārbaudīja vienu, un tā izrādījās ar kokos­riekstiem. Koralīnai tādas diez ko negaršoja, un viņa pasniedza to suņukam.

-    Liels paldies, suņuks sacīja.

-    Bet lūdzu!

Mis Forsibla un mis Spinka atkal uzstājās. Mis Forsibla sēdēja uz pieslienamajām kāpnēm, bet mis Spinka stāvēja apakšā.

-    Kas gan ir vārds? mis Forsibla jautāja. Tas, ko mēs saucam par rozi, smaržotu tikpat burvīgi, ja to dēvētu citā vārdā.