Koralīna

Māte neklausījās, jo sarunājās ar pārdevēju. Abas sprieda, kādu svīteri izvēlēties Koralīnai, un vienojās, ka vislabākais būtu tāds īpaši liels un maisveida, ce­rot, ka pēc kāda laika tas viņai derēs.

Koralīna pagājās sāņus un aplūkoja firmas Wellington zābaku kolekciju varžu, pīlīšu un trusīšu formā.

Tad viņa atgriezās pie mātes.

-      Koralīna? Beidzot tu esi šeit. Kur tu biji pazu­dusi?

-     Mani nolaupīja citplanētieši, meitene atbildēja. Viņi atlidoja no kosmosa ar lāzeru pistolēm, bet es viņus apmuļķoju: uzliku parūku un smējos ar ārzemju akcentu, tā es aizbēgu.

-      Nu, protams, mīļumiņ. Domāju, ka vēl būtu tev jānopērk matu saspraudes.

-Nē.

-    Piemēram, kādas sešas, lai būtu droši, māte tur­pināja.

Koralīna klusēja.

Braucot atpakaļ uz mājām, Koralīna mašīnā pavai­cāja: Kas īsti ir tajā tukšajā dzīvoklī?

-    Nezinu. Nekas, man šķiet. Iespējams, tas izskatās tāpat kā mūsu dzīvoklis, pirms mēs tajā ievācāmies, tukšas istabas.

-    Kā tev liekas, vai no mūsu dzīvokļa es varētu tikt tur iekšā?

-    Nē, ja nu vienīgi tu vari iet cauri sienām. -Aktā.

Viņas bija mājās ap pusdienlaiku. Saule spoži spī­dēja, bet laiks bija auksts. Māte pavēra ledusskapja durvis un atrada bēdīgu tomātiņu un ar zaļu pelējumu klātu siera gabalu. Maizes kastē bija tikai sakaltusi doniņa.

-    Es labāk aiziešu uz veikalu un nopirkšu zivju pirk­stiņus vai ko tamlīdzīgu, māte noteica. Vai nāksi līdzi?

-    Nē, Koralīna atbildēja.

-    Kā vēlies, māte piekrita un izgāja ārā. Pēc mirkļa viņa atgriezās, paņēma maku un mašīnas atslēgas un izgāja vēlreiz.

Koralīnai kļuva garlaicīgi.

Viņa pašķirstīja grāmatu, ko māte lasīja par kādas tālas zemes iezemiešiem: kā tie katru dienu zīmē ar vasku uz balta zīda, tad iemērc audumu krāsā, tad atkal zīmē uz tā ar vasku un atkal iemērc krāsā, tad vāra zīdu karstā ūdenī un beigās šādi iegūto skaisto audumu iemet ugunī un sadedzina.

Koralīnai tas likās īpaši bezjēdzīgi, bet viņa cerēja, ka iezemiešiem patīk tas, ko tie dara.

Viņai vēl aizvien bija garlaicīgi, un māte vēl aizvien nebija pārnākusi.

Koralīna paņēma krēslu un piestūma pie virtuves durvīm. Viņa uzkāpa uz tā un pasniedzās augstāk. Tad nokāpa lejā un izvilka no skapīša slotu. Viņa atkal uzkāpa uz krēsla un pabakstīja ar slotu.

Tinkš.

Nokāpusi no krēsla, meitene pacēla atslēgas un triumfējoši pasmaidīja, tad atslēja slotu pret sienu un iegāja viesistabā.

Ģimene neizmantoja viesistabu. No Koralīnas vec­mammas viņi bija mantojuši mēbeles koka kafijas galdiņu un sienas skapi, arī smagu stikla pelnutrauku un eļļas gleznu, kurā bija redzams augļu trauks. Kora­līna nespēja izprast, kāpēc kādam radusies vajadzība gleznot augļu trauku. Bez šīm lietām istabā nekā cita nebija nekādu nieciņu uz kamīna dzegas, nekādu pulksteņu vai figūriņu, kas padarītu telpu mājīgu vai apdzīvotu.

Vecā, melnā atslēga taustot likās aukstāka par ci­tām. Meitene iebāza to atslēgas caurumā, un atslēga viegli pagriezās ar patīkamu "klank".

Koralīna apstājās un ieklausījās. Viņa zināja, ka dara nepareizi, un tāpēc ausījās, vai māte jau nav at­griezusies, bet viss bija kluss. Tad Koralīna saņēma durvju kliņķi, nospieda to un atvēra durvis.

Tās veda uz tumšu gaiteni. Ķieģeļi bija pazuduši, it kā to nekad nebūtu bijis. Pretim strāvoja vēsums un pelējuma smārds: te oda pēc kaut kā ļoti veca un ļoti sastāvējuša.

Koralīna izgāja pa durvīm.

Viņa vēlējās uzzināt, kāds būs tukšais dzīvoklis, ja vien gaitenis vispār veda uz kādu dzīvokli.

Iedama pa gaiteni, Koralīna jutās neomulīgi. Tajā jautās kas ļoti pazīstams.

Tepiķis zem kājām bija tāds pats kā mājās. Tapetes bija tādas pašas kā mājās. Glezna, kas karājās gaitenī, bija tāda pati kā viņu koridorā.

Koralīna saprata, kur atrodas savās mājās. Viņa nekur nebija aizgājusi.

Viņa mulsumā noskurinājās.

Koralīna ieskatījās gleznā pie sienas: nē, tā tomēr nebija pilnīgi tāda pati. Gleznā viņu gaitenī bija attē­lots zēns senlaicīgā apģērbā, kurš vēroja kaut ko lī­dzīgu burbuļiem. Taču šeit viņa sejas izteiksme bija ci­tāda zēns skatījās tā, it kā ar šiem burbuļiem gribētu izdarīt kaut ko ļoti sliktu. Un viņa acis bija pavisam dīvainas.

Koralīna lūkojās šajās acīs, cenzdamās saprast, kas tieši tajās ir atšķirīgs.

Viņa gandrīz jau bija to izdomājusi, kad kāda balss pasauca: Koralīna!

Tā izklausījās pēc mātes balss. Koralīna iegāja vir­tuvē, no kurienes sauciens bija atskanējis. Tur ar mu­guru pret meiteni stāvēja sieviete. Viņa nedaudz atgā­dināja Koralīnas māti. Tikai…

Tikai viņas āda bija balta kā papīrs.

Tikai viņa bija garāka un kalsnāka.

Tikai viņas pirksti bija pārmērīgi gari, tie visu laiku kustējās, un tumšsarkanie nagi bija asi un izliekti.

-    Koralīna? sieviete vaicāja. Vai tā esi tu?

Tad viņa pagriezās. Viņas acis bija kā lielas, melnas pogas.

-    Laiks pusdienām, Koralīna, sieviete teica.

-    Kas jūs esat? Koralīna jautāja.

-     Es esmu tava cita māte, sieviete atbildēja. Pa­saki savam citam tēvam, ka pusdienas ir gatavas. Viņa pavēra krāsns durvis. Koralīna pēkšņi aptvēra, cik ļoti izsalkusi ir. Ēdiens smaržoja brīnišķīgi. Nu ej taču.