Koralīna

Koralīna pa gaiteni devās uz tēva kabinetu. Viņa atvēra durvis. Istabā sēdēja vīrietis un rakstīja uz tas­tatūras. Sveicināti, sacīja Koralīna, ē… es gribu teikt, viņa lika pasacīt, ka pusdienas ir gatavas.

Vīrietis pagriezās.

Viņa acis bija kā pogas lielas un melnas, un spī­dīgas.

-     Sveika, Koralīna, viņš sacīja, man ļoti gribas ēst.

Viņš piecēlās un kopā ar meiteni iegāja virtuvē. Viņi apsēdās pie virtuves galda, un Koralīnas cita māte atnesa ēdienu. Milzīgu, zeltaini brūnu ceptu vistu, ceptus kartupeļus, zaļos zirnīšus. Koralīna nobaudīja krietnu porciju. Ēdiens garšoja lieliski.

-     Mēs jau ilgi tevi gaidījām, ieminējās Koralīnas cits tēvs.

-    Mani?

-    Jā gan, teica cita māte. Bez tevis mums kaut kā pietrūka. Bet mēs zinājām, ka reiz tu atnāksi un tad mēs būsim īsta ģimene. Vai vēlies vēl vistu?

Tā bija gardākā vista, kādu Koralīna jebkad bija ēdusi. Viņas māte reizēm gatavoja vistu, bet tā vien­mēr bija no saldētajām paciņām un ļoti sausa, bez kā­das garšas. Kad to gatavoja Koralīnas tēvs, viņš iegā­dājās īstu vistu, bet ar to savādi izrīkojās, piemēram, sautēja vīnā, piepildīja ar plūmēm vai cepa mīklā, un Koralīna principa dēļ allaž atteicās to pat pagaršot.

Viņa paņēma vēl gabalu vistas.

-     Es nemaz nezināju, ka man ir vēl viena māte, Koralīna piesardzīgi bilda.

-     Nu, protams, ir. Tā tas ir visiem, atbildēja cita māte, un viņas melnās pogu acis iegailējās. Man lie­kas, ka pēc pusdienām tu gribēsi savā istabā paspēlē­ties ar žurcinām.

-    Ar žurcinām?

-    No augšējā stāva.

Koralīna nekad nebija redzējusi dzīvu žurku, tikai televīzijā, tāpēc labprāt gribēja redzēt žurciņas. Rādī­jās, ka šī beigās būs ļoti interesanta diena.

Pēc pusdienām viņas citi vecāki nomazgāja trau­kus un Koralīna aizgāja pa gaiteni uz savu citu guļam­istabu.

Tā atšķīrās no viņas guļamistabas mājās. Vispirms jau tā bija nokrāsota nemīlīgā zaļā un dīvainā sārtā tonī.

Koralīna nosprieda, ka negribētu šeit gulēt, taču krāsu gamma likās nesalīdzināmi interesantāka nekā viņas pašas guļamistabā.

Tur bija ļoti daudz visādu aizraujošu lietiņu, kā­das viņa nekad agrāk nebija redzējusi: uzvelkamie eņģelīši, kas lidinājās pa istabu kā izbiedēti zvirbuļi, grāmatas ar bildēm, kas salocījās, izslējās un mirgoja, mazi dinozauru galvaskausi, kas klabināja zobus, kad viņa gāja garām. Vesela rotaļlietu kaste bija piepildīta ar lieliskām mantām.

"Tas jau pēc kaut kā izskatās," Koralīna nodomāja, paskatījusies ārā pa logu. Skats bija tāds pats kā pa vi­ņas guļamistabas logu: koki, lauki un aiz tiem tālumā pie apvāršņa sarkanīgi pakalni.

Kaut kas melns pārskrēja pāri grīdai un pazuda zem gultas. Koralīna notupās un palūkojās gultas apakšā. Uz viņu blenza piecdesmit sarkanas ačeles.

-     Sveiki, Koralīna teica, vai jūs esat žurciņas?

Tās izlīda no pagultes, gaismā mirkšķinot ačeles.

Tām bija īsa, ogļu melna vilna, sīkas sarkanas ačeles, sārtas ķepiņas kā rokas un rozīgas kailas astītes kā gari, gludi tārpi.

-    Vai jūs protat runāt? viņa vaicāja.

Lielākā un melnākā žurciņa papurināja galvu. Tai nu gan ir nejauks smīns, Koralīna nodomāja.

-     Nu labi, ko tad jūs īsti darāt?

Žurciņas sastājās aplī.

Tās uzmanīgi, bet veikli uzkāpa cita uz citas un iz­veidoja piramīdu ar lielāko žurcinu pašā virsotnē.

Žurciņas sāka dziedāt smalkās, čukstošās balsīs:

Mums ir zobi, un mums ir astes, mums ir astes, un mums ir acis, mēs bijām šeit, pirms tu kriti, tu būsi šeit, kad mēs celsimies.

Tā nebija diez ko patīkama dziesmiņa. Koralīna bija pārliecināta, ka jau agrāk ir dzirdējusi to vai kaut ko tamlīdzīgu, bet nespēja atcerēties, kur tieši.

Tad piramīda izjuka un žurciņas, melnas un naskas, saskrēja pie durvīm.

Cits dīvainais večuks no augšstāva stāvēja uz sliekšņa ar melnu cilindru rokā. Žurciņas steidzās pie viņa, ielīda kabatās, aiz krekla, augšā pa bikšu starām, uz kakla.

Lielākā žurciņa uzlēca večukam uz pleciem, pakā­pās uz viņa garajām, sirmajām ūsām, pārlīda pāri viņa lielajām, melnajām pogu acīm un apsēdās večukam uz galvas.

Pēc pāris sekundēm vienīgā pazīme, ka šeit bijušas žurciņas, bija nemierīgi kunkuči zem večuka drēbēm. Tie nemitīgi pārslīdēja no vienas vietas uz citu pa visu viņa ķermeni; vienīgi lielākā žurciņa tupēja večukam uz galvas, mirdzošām sarkanām ačelēm blenžot uz Koralīnu.

Tad večuks uzlika cilindru un arī pēdējā žurciņa pa­zuda.

Sveika, Koralīna, cits večuks no augšstāva teica. Es dzirdēju, ka esi atnākusi. Žurcinām ir laiks pus­dienot. Bet tu vari uznākt augšā pie manis, ja vēlies, un paskatīties, kā viņas ēd.

Večuka pogu acīs bija tāda badīga izteiksme, kas Ko­ralīnai uzdzina drebuļus. Nē, paldies, viņa bilda, es iešu ārā, lai pētītu.

Večuks ļoti lēnām pamāja ar galvu. Koralīna dzir­dēja, kā žurciņas sačukstas, bet vārdi nebija sapro­tami.

Viņa nebija pārliecināta, ka grib uzzināt, ko žurci­ņas saka cita citai.

Kad Koralīna gāja pa gaiteni, citi vecāki stāvēja vir­tuves durvīs, smaidot pilnīgi vienādu smaidu un lē­nām mājot ar roku. Lai tev labi veicas ārā, noteica viņas cita māte.

Mēs gaidīsim šeit, kad tu atkal atnāksi, sacīja viņas cits tēvs.