Koralīna

Koralīna paraustīja plecus.

-    Nu labi. Sarunāts. Viņa ķērās pie brokastīm, pū­loties neēst pārāk ātri. Viņa bija vēl vairāk izsalkusi, nekā bija domājusi sākumā.

Kamēr Koralīna ēda, viņas cita māte vēroja meiteni. Melnajās pogu acīs nevarēja izlasīt nekādu izteiksmi, bet Koralīnai likās, ka arī cita māte izskatās izsalkusi.

Meitene izdzēra apelsīnu sulu, tomēr, lai gan ļoti gribējās, nolēma nepagaršot karsto šokolādi.

-    Kur lai sāku meklēt? jautāja Koralīna.

-    Kur vien vēlies, atteica cita māte, it kā viņai par to nebūtu nekādas daļas.

Koralīna paskatījās uz viņu un sakopoja domas. Mei­tene nolēma, ka nav vērts izpētīt dārzu un piemājas zemi: tie nemaz neeksistēja, tie nebija reāli. Citas mā­tes pasaulē nebija nedz pamestā tenisa laukuma, nedz bezdibenīgās akas. Tikai nams bija reāls.

Viņa pārmeklēja virtuvi: atvēra mikroviļņu krāsni, ieskatījās ledusskapī, pārbaudīja salātu nodalījumu. Viņas cita māte sekoja Koralīnai, raugoties uz meiteni ar smīna vaibstu lūpās.

-    Un vispār cik lielas tad ir dvēseles? Koralīna pajautāja.

Cita māte nosēdās pie virtuves galda un atspiedās pret sienu, nesakot ne vārda. Viņa bakstīja zobus ar garu, tumšsarkani lakotu nagu, viegli pabungoja ar pirkstu pret savu melno pogu acu pulēto virsmu.

-    Nu labi, Koralīna teica, nesaki. Man vienalga. Nav svarīgi, vai tu man palīdzi vai ne. Visi taču zina, ka dvēsele ir tikpat liela kā pludmales bumba.

Viņa bija cerējusi, ka cita māte iesauksies: "Kādas muļķības! Dvēsele ir sīpola vai čemodāna vai sienas pulksteņa lielumā!" vai ko tamlīdzīgu, bet viņas cita māte tikai smaidīja un bungoja ar nagu pret savu redzokli tik regulāri, kā ūdens pil no krāna izlietnē. Tad Koralīna aptvēra, ka tā tiešām ir ūdens pilienu skaņa un ka viņa istabā palikusi viena.

Koralīna nodrebēja. Viņai daudz labāk patika, ka citai mātei ir konkrēta atrašanās vieta: ja viņas nav nekur, viņa var atrasties jebkur. Beigu beigās vienmēr ir vieglāk nobīties no tā, ko tu neredzi. Meitene iebāza rokas kabatās, ar pirkstiem satverot akmeni ar cau­rumu vidū un jūtoties drošāk. Koralīna izvilka akmeni, izstiepa to rokā kā revolveri un izgāja koridorā.

Varēja dzirdēt tikai ūdens pakšķēšanu metāla iz­lietnē.

Viņa paskatījās uz spoguli koridora galā. Uz mirkli tas apmiglojās un likās, ka tur peld sejas, neskaidras un bezformīgas, tad tās izzuda un spogulī bija redzama tikai meitene, kura ir pārāk sīka savam vecumam un tur rokā priekšmetu, kas viegli mirdz kā zaļa oglīte.

Koralīna pārsteigta paskatījās uz savu plaukstu: tas bija tikai akmens ar caurumu vidū, neizteiksmīgs brūns olītis. Tad viņa atkal pavērās spogulī, kur ak­mens zaigoja kā smaragds. Atspulgā no akmens nāca zaļa gaismas straumīte, plūstot meitenes guļamista­bas virzienā.

Hmm, Koralīna noteica.

Viņa iegāja guļamistabā. Spēļmantiņas satraukti sarosījās, meitenei ienākot, it kā priecātos viņu redzēt, un no rotaļlietu kastes pretī izripoja mazs tanks, pār­braucot pāri citām mantiņām. Tas nokrita no kastes uz grīdas un gulēja uz tepiķa kā vabole, rūcinot kāpurķēdes, līdz Koralīna to apgrieza. Tanks samulsumā aizbrauca paslēpties zem gultas.

Koralīna paraudzījās apkārt istabā.

Viņa ieskatījās skapjos un atvilktnēs. Tad pacēla mantiņu kasti un izbēra rotaļlietas uz tepiķa, kur tās burkšķēja, staipījās un neveikli ķepurojās ārā no gūzmas. Pelēka stikla lodīte pārripoja pār grīdu un atsitās pret sienu. Koralīna nodomāja, ka neviena no mantiņām neizskatās īpaši līdzīga dvēselei. Viņa sāka aplūkot sudraba talismana aproci, no kuras karājās mazas zvēriņu figūras, kas dzinās pakaļ cita citai, bet lapsa nekad nenoķēra trusīti, un lācis nekad neno­tvēra lapsu.

Koralīna atvēra plaukstu un paskatījās uz akmeni ar caurumu vidū, cerot ieraudzīt kādu norādi, bet tā­das nebija. Vairums mantiņu, kas bija saliktas kastē, tagad bija palīdušas zem gultas, un dažas palikušās (zaļš plastmasas zaldātiņš, pelēkā stikla lodīte, spilgti sārts jojo un vēl šis tas) bija tādas, ko var atrast reālajā pasaulē spēļmantiņu kastu dibenā: aizmirstas lietas, pamestas un nemīlētas.

Meitene jau grasījās doties prom, lai meklētu citur. Bet tad viņa atcerējās balsi tumsā, kluso, čukstošo balstiņu, un to, ko tā viņai bija pavēstījusi. Koralīna pacēla akmeni ar caurumu vidū pie labās acs. Viņa aizvēra kreiso aci un aplūkoja istabu.

Pa caurumu akmenī pasaule bija pelēka un bezkrā­saina kā zīmējumā ar zīmuli. Itin viss bija pelēks bet nē, ne gluži viss: kaut kas iezaigojās uz grīdas kā ogle bērnistabas kamīnā oranžsarkano tulpju krāsā, kuras šūpojas maija saulē. Koralīna izstiepa kreiso roku, baidoties, ka tad, ja noņems akmeni, zaigojošais priekšmets izzudīs, un taustoties centās to atrast.

Pirksti satvēra kaut ko gludu un vēsu. Viņa pacēla to un tad nonēma akmeni ar caurumu vidū no acs un paskatījās uz atradumu. Plaukstā gulēja pelēkā stikla lodīte no kastes apakšas, pelēka viņas sārtajā plaukstā. Viņa vēlreiz pielika akmeni pie acs un cauri tam pa­skatījās uz lodīti. Tā atkal iegailējās un uzdzirkstīja ar sarkanu zaigu.