Koralīna

-    Viņa nevēl tev labu, rēgaina balstiņa iečukstēja meitenei ausī. Mēs neticam, ka viņa tev grib palī­dzēt. Tās noteikti ir lamatas.

-    Jā, Koralīna piekrita, es arī tā domāju. Tad viņa ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza.

Durvis klusām atvērās, un Koralīna iegāja iekšā.

Dzīvokļa sienas bija saskābuša piena krāsā. Dēļu grīda bija kaila, uz tās putekļiem bija palikušas vecu tepiķu kontūras.

Dzīvoklī nebija mēbeļu, tikai vietas, kur kādreiz tās atradušās. Pie sienām nebija neviena rotājuma; tur bija izbalējuši četrstūri, kur senāk bijušas piekārtas gleznas vai fotogrāfijas. Te bija tāds klusums, ka Koralīnai šķita viņa dzird, kā gaisā planē putekļi.

Meitene atskārta, ka viņu māc bailes, lai tikai kaut kas šeit neuzlēktu virsū, tāpēc viņa sāka svilpot. Ko­ralīna domāja, ka svilpošana iespējamos radījumus aizkavēs.

Vispirms viņa devās uz tukšo virtuvi, pēc tam uz tukšo vannasistabu, kurā bija tikai čuguna vanna un tajā beigts zirneklis kaķēna lielumā. Pēdējā telpa, ko meitene apskatīja, kādreiz bija bijusi guļamistaba;

viņa nosprieda, ka taisnstūra apveids putekļos uz grīdas norādīja gultas vietu. Tad viņa kaut ko ierau­dzīja un apņēmīgi nosmaidīja. Pie grīdas dēļiem bija piestiprināts liels metāla riņķis. Koralīna notupās un, satvērusi vēso riņķi abās rokās, vilka uz augšu, cik jaudas.

Ļoti lēnām un smagi pacēlās eņģēs ieliktā grīdas daļa: tās bija durvis uz pagrabu. Atvērumā Koralīna spēja saskatīt tikai tumsu. Viņa pataustījās lejā un atrada slēdzi, nospieda to, nemaz īsti necerot, ka tas darbosies, tomēr kaut kur lejā iedegās spuldze, un blāva, dzeltgana gaismiņa atspīdēja pa caurumu grīdā. Tagad viņa redzēja trepes, bet neko vairāk.

Koralīna izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū. Viņa ielūkojās caur to pagrabā, bet neko nesa­skatīja un atlika akmeni atpakaļ.

Pa caurumu cēlās šķērms mitru mālu un etiķa smārds.

Koralīna sāka kāpt lejā, bažīgi pablenžot uz aizvā­žamajām durvīm. Tās bija tik smagas, ka aizkrītot uz mūžiem ieslodzītu viņu tumsā. Viņa uzmanīgi aiztika tās, bet durvis palika savā vietā. Tad viņa pagriezās pret tumšumu un rāpās lejup. Kāpņu apakšā pie sie­nas bija vēl viens slēdzis, liels un pavisam sarūsējis. Meitene ar spēku spieda to, līdz tas noklikšķēja un iedegās kaila spuldze, piekārta vadā pie zemajiem griestiem. Tā deva tik vāju gaismu, ka Koralīna ne­spēja izšķirt, kas uzzīmēts uz aplupušajām pagraba sienām. Zīmējumi bija ļoti nemākulīgi. Tur bija acis, to viņa saprata, un arī tādi kā vīnogu ķekari. Tur bija attēlots vēl kas cits Koralīna nebija gluži pārlieci­nāta, vai tie ir cilvēki.

Vienā kaktā bija sagāzti atkritumi: kartona kastes, pilnas ar appelējušiem papīriem, un blakus kaudzē trūdoši aizkari.

Koralīnas čībiņas skraukšķināja uz cementa grīdas. Tagad nelabā smaka kļuva spēcīgāka. Viņa jau grasījās apgriezties un iet prom, kad pamanīja, ka no aizkaru kaudzes rēgojas kāja.

Viņa dziļi ieelpoja (pārskābuša vīna un sapelējušas maizes dvaka šķebināja) un atvilka nost miklo drēbi, atsedzot veidojumu aptuveni cilvēka formā un lie­lumā.

Nespodrajā gaismā pagāja pāris sekunžu, līdz viņa aptvēra, kas tas ir: būtne bija bālgana un uzburbusi kā kāpurs ar kārnām, žagariem līdzīgām rociņām un kājiņām. Tās ģīmī, pieblīdušā kā uzrūgusi mīkla, ne­bija gandrīz nekādu vaibstu.

Būtnei bija divas lielas, melnas pogas acu vietā.

Koralīna riebumā un šausmās noelsās, un radījums, it kā būtu šīs skaņas pamodināts, sāka slieties sēdus. Meitene stāvēja kā paralizēta. Būtne grozīja galvu, līdz abas melnās pogu acis bija vērstas tieši pret viņu. Bezvaibstu sejā parādījās mutei līdzīga sprauga, kam pie lūpām karājās bālganas lēkšķes, un balss, kas vairs ne mazākā mērā nelīdzinājās viņas tēva balsij, izdvesa: Koralīna.

Labi, ka tā, Koralīna teica būtnei, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs, tu vismaz neuzlēci man virsū.

Būtnes žagaru rociņas aizskāra seju un mīcīja bāl­ganos mālus, izveidojot tādu kā degunu. Būtne neko neatbildēja.

-     Es meklēju savus vecākus, Koralīna ierunājās, un vēl viena bērniņa nozagto dvēseli. Vai tie ir šeit?

-      Šeit nekā nav, bālā būtne nosvepstēja. Te ir tikai putekļi, mitrums un aizmirstība. Būtne bija baltgana, milzīga un uzpampusi. "Drausmīgs radī­jums," nodomāja Koralīna, "bet vienlaikus arī nožē­lojams." Viņa pacēla pie acs akmeni ar caurumu vidū un paskatījās. Nekādas zīmes. Bālais radījums viņai teica patiesību.

-    Nabadziņš, Koralīna sacīja, varu derēt, ka tevi iebāza šajā pagrabā par sodu, jo pateici man pārāk daudz.

Būtne brīdi klusēja, tad pamāja ar galvu. Koralīna pie sevis nobrīnījās, kā bija varējusi iedomāties, ka šis kāpurveidīgais radījums ir līdzīgs viņas tēvam.

-    Man ļoti žēl, meitene bilda.

-     Viņa ir ļoti neapmierināta, ieteicās būtne, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs. Viņa ir ļoti, ļoti ne­apmierināta. Tu esi viņu sadusmojusi. Un, būdama sadusmota, viņa savas dusmas izgāž uz visiem apkār­tējiem. Tā viņa dara.