Koralīna

Viņi nonāca pie pakāpieniem nama ārpusē.

Koralīna paspēja ievērot, ka nams turpina mainī­ties, apveidā kļūdams aizvien neskaidrāks un saplakdams, pat kamēr viņa lēkšoja lejā pa kāpnēm. Tas vi­ņai atgādināja nama fotoattēlu, nevis pašu namu. Un tad jau viņa traucās lejup, vajājot bēgli, un apziņā iz­zuda viss pārējais, kad bija gandrīz to panākusi. Viņa skrēja ātri pārāk ātri, jo, nonākot pie viena kāpņu laukumiņa, paslīdēja kāja un viņa nogāzās uz cementa grīdas.

Kreisajam ceļgalam bija nobrāzta āda, un plaukstas virspuse, ar ko Koralīna bija centusies mazināt kritiena spēku, bija saskrāpēta līdz asinīm un nosmērēta. Tā šobrīd nedaudz sūrstēja, bet meitene zināja, ka drīz vien sāpes kļūs stiprākas. Cik ātri vien spēdama, viņa notīrīja savainoto roku un piecēlās kājās, tomēr, ap­zinoties, ka ir zaudējusi un ka tagad jau ir par vēlu, nosteberēja lejā pa kāpnēm.

Koralīna apskatījās visriņķī pēc žurkas, bet tā bija pazudusi kopā ar stikla lodīti.

Roka smeldza, un pa saplēsto pidžamas staru lēnām sūcās asinis. Tas bija tikpat sāpīgi kā toreiz, kad māte noņēma viņas velosipēdam mācību riteņus; bet tad viņai, par spīti visiem nobrāzumiem (ceļgali bija vie­nos skrāpējumos), bija sasnieguma apziņa viņa taču mācījās darīt to, ko pirms tam neprata. Bet šobrīd bija tikai salta zaudējuma apziņa. Viņa bija zaudējusi bērnus-rēgus. Viņa bija zaudējusi savus vecākus. Viņa bija zaudējusi pati sevi, zaudējusi visu.

Koralīna aizmiedza acis un vēlējās iegrimt zemē.

Tad tuvumā kāds nokremšļojās.

Viņa atvēra acis un ieraudzīja žurku. Tā gulēja uz ķieģeļiem izliktā celiņa kāpņu apakšā ar pārsteiguma izteiksmi purnā, un tās galva gulēja pusmetra attālumā no pārējā ķermeņa. Žurkas ūsas bija stīvas, acis plati ieplestas, zobi atņirgti, dzelteni un asi. Ap kaklu mirguļoja svaigu asiņu apmale.

Blakus bezgalvainajai žurkai tupēja melnais kaķis, gandarīti savilcis purniņu. Vienu ķepu tas bija uzlicis uz stikla lodītes.

Šķiet, es jau reiz labākos laikos esmu teicis, ka ļoti nevaru ciest žurkas, kaķis bilda. Man likās, tev bija vajadzīga tieši šī. Ceru, ka tev nav iebildumu pret manu iesaistīšanos spēlē.

-     Es domāju, nomurmināja Koralīna, pūloties at­dabūt elpu, domāju gan, ka tu nesen ko tamlīdzīgu teici.

Kaķis palaida lodīti vaļā, un tā pieripoja pie Koralī­nas. Viņa to pacēla. Apziņā uzstājīgi iečukstējās pēdējā no rēgu balsīm: "Viņa tev meloja. Viņa nekad neatdos tevi, tagad tu piederi viņai. Viņa negrasās atdot kādu no mums vai mainīt savu dabu." Matiņi uz pakauša sacēlās stāvus, jo Koralīna zināja, ka balss teiktais ir patiesība. Viņa ielika lodīti halātiņa kabatā pie divām pārējām.

Tagad viņai bija visas trīs lodītes.

Vēl vajadzēja atrast vecākus.

Koralīna atskārta, ka tas ir viegls uzdevums. Viņa skaidri zināja, kur atrodas vecāki. Ja iepriekš būtu bijis laiks pārdomām, viņa jau uzreiz būtu sapratusi, kur tie ir. Cita māte nespēja radīt. Viņa prata tikai pārveidot, sagrozīt un izmainīt.

īstajā dzīvoklī kamīna dzega viesistabā bija tukša. Bet, zinot to, Koralīna aptvēra vēl ko.

-     Mana cita māte taču ir nodomājusi lauzt doto solī­jumu. Viņa neļaus mums aiziet, Koralīna teica.

-      Es tādu iespēju neizslēgtu gan, kaķis atzina. Kā jau minēju, nav nekādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi. Tad kaķis paslēja galvu uz augšu. Paklau… vai tu to redzēji?

-     Ko tad?

-     Paskaties sev aiz muguras, kaķis mudināja.

Nams bija saplacis vēl vairāk. Tas vairs neizskatījās pēc fotoattēla tagad tas bija kā primitīvs ogles zīmē­jums uz pelēka papīra.

-      Lai kas arī notiktu, Koralīna sacīja, liels pal­dies tev par palīdzību ar to žurku. Domāju, ka esmu jau gandrīz galā. Tā ka tu vari mierīgi doties prom miglā vai kur citur, un es, cerams, satikšu tevi atkal savās mājās. Ja viņa atlaidīs mani uz mājām.

Kaķa akots bija saslējies un astes spalvas izspūru­šas kā skurstenslauka suka. > »

-     Kas noticis? Koralīna vaicāja.

-    Nu tās ir pazudušas, kaķis atteica, to vairs šeit nav. Izejas un ieejas šajā vietā. Tās vienkārši saplacinājās.

-    Vai tad ir tik ļauni?

Kaķis nolaida asti un nikni kulstīja to pa labi, pa kreisi, izgrūzdams zemu rūcienu no rīkles dziļuma. Viņš apgāja loku, nostājās ar muguru pret Koralīnu, tad stīviem soļiem kāpās atpakaļ, līdz piespiedās pie meitenes kājas. Viņa noglāstīja kaķa muguriņu un sa­juta, cik stipri dauzās dzīvnieka sirds. Kaķis drebēja kā sausa lapa vētrā.

-    Tev viss būs labi, Koralīna mierināja, viss būs labi. Es tevi aizvedīšu uz mājām.

Kaķis klusēja.

-      Kaķīt, iesim nu, Koralīna aicināja. Viņa spēra soli kāpņu virzienā, bet kaķis nekustējās, viņš izskatī­jās nelaimīgs un dīvainā kārtā sarucis mazāks.

-    Ja vienīgais ceļš ārā ved garām viņai, Koralīna sacīja, tad mums jāiet pa šo ceļu. Viņa atgriezās pie kaķa, noliecās un paņēma to rokās. Kaķis nepretojās, tikai trīcēja. Atbalstījusi kaķa pakaļķepas uz kreisās rokas, Koralīna uzlika tā priekšķepas sev uz pleca. Dzīvnieks bija smags, bet ne tik ļoti, ka to nevarētu panest. Kaķis nolaizīja viņas delnu, kur vēl aizvien sūcās asinis no nobrāzuma.