Koralīna

Cita māte nospieda rokturi un atrāva vaļā durvis, aiz kurām kļuva redzams tumšais un tukšais koridors. Nu lūdzu, viņa ar abām rokām norādīja uz kori­doru. Tīksmes vaibsts viņas sejā bija biedējošs. Tu esi kļūdījusies! Tu nezini, kur ir tavi vecāki. To šeit nav. Viņa apgriezās un paskatījās uz Koralīnu. Un tagad, viņa paziņoja, tu paliksi šeit uz mūžīgiem laikiem.

Nē, Koralīna atteica, nepalikšu vis! No visa spēka viņa svieda melno kaķi virsū citai mātei. Ka­ķis nejauki iebrēcās un uzkrita uz citas mātes gal­vas, cērtot ar nagiem, atieztiem zobiem, mežonīgs un

nevaldāms. Ar saslieto spalvu viņš izskatījās divreiz lielāks, nekā patiesībā bija.

Negaidot, kas notiks tālāk, Koralīna pasniedzās līdz kamīna dzegai, saķēra "sniega bumbu" un noslēpa to dziļi halāta kabatā.

Kaķis raidīja dobju, gaudojošu skaņu un iecirta zo­bus citas mātes vaigā. Viņa atgaiņājās ar saviem ga­rajiem pirkstiem. No brūcēm baltajā ģīmī straumēm tecēja asinis nevis sarkans šķidrums, bet gan sula darvas melnumā. Koralīna traucās uz durvīm.

Viņa izrāva atslēgu no slēdzenes.

Pamet viņu! Skrien šurp! Koralīna uzsauca ka­ķim. Tas šņākdams vēl niknā vēzienā pārlaida savus kā skalpelis asos nagus pāri citas mātes sejai, un no dziļiem skrāpējumiem uz viņas deguna izšļācās melnā sula. Tad kakis nolēca nost. Ātrāk! Koralīna sauca.

Kaķis piesteidzās pie viņas, un abi ieskrēja tumšajā koridorā.

Koridors bija tik vēss, it kā viņi karstā vasaras dienā būtu nokāpuši pagrabā. Kaķis brīdi saminstinājās, tad, redzot, ka cita māte viņiem seko, metās pie meitenes un pieglaudās viņai pie kājām.

Koralīna iekārās durvīs un vilka tās ciet.

Tās bija daudz smagākas, nekā viņa bija iedomā­jusies, un to aizvēršana bija līdzīga cīņai ar viesuli. Tad meitene juta, ka arī no pretējās puses durvis kāds velk.

"Verieties taču ciet," Koralīna domās lūdza. Skaļā balsī viņa sacīja: Nu lūdzu! Viņa juta, ka durvis sāk kustēties, lai aizvērtos, pārvarot vētras brāzmu.

Pēkšņi meitene atskārta, ka koridorā ir vēl citi cil­vēki. Viņa nevarēja pagriezt galvu, lai tos apskatītu, bet tāpat to zināja. Palīdziet man, lūdzu, jūs visi!

Pārējie cilvēki koridorā trīs bērni un divi pieaugu­šie bija pārāk rēgaini, lai vilktu durvis.

Tomēr viņu rokas sakļāvās ap Koralīnas rokām, ka­mēr meitene rāva aiz lielā durvju roktura, un piepeši viņa sajutās ļoti stipra.

-      Tikai nelaid vaļā! Velc no visa spēka! No visa spēka! viņas apziņā nočukstēja meitenes balss.

-     Meitenīt, velc, nu velc taču! izdvesa cita balss.

Tad kāda balss, kas izklausījās pēc mātes balss vi­ņas pašas īstās, brīnišķīgās, kaitinošās, tracinošās, lieliskās mātes balss -, īsi noteica: Ļoti labi darīts, Koralīna, un ar to pietika.

Durvis nu vērās ciet pavisam viegli.

-    Nē, iegārdzās balss no durvju otras puses, un nu tā vairs nemaz neatgādināja cilvēka balsi.

Kaut kas ķerstījās gar Koralīnu, izkļuvis cauri šaura­jai spraugai starp durvīm un stenderi. Meitene atrāva galvu atpakaļ, bet durvis atkal sāka vērties vaļā.

-    Mēs visi tūlīt būsim mājās, Koralīna teica, mēs visi! Palīdziet man. Viņa izvairījās no uzmācīgajiem pirkstiem.

Pārējie izspiedās viņai cauri, un rēgu rociņas pie­šķīra viņai jaunu spēku. Vēl īsa pretestība, it kā kāds priekšmets būtu iestrēdzis spraugā, un koka durvis ar skaļu dārdienu aizcirtās pilnīgi ciet.

Kaut kas no durvīm Koralīnas galvas augstumā no­krita uz grīdas, nobūkšķēja un aizdipināja prom.

Nu ejam taču! kaķis mudināja. Sī ir ļoti nelaba vieta. Ātrāk prom!

Koralīna sāka skriet, cik ātri vien iespējams tum­šajā koridorā, pa ceļam laižot plaukstu gar sienu, lai nesadurtos ar kaut ko vai neapmaldītos.

Skrējiens veda pret kalnu, un Koralīnai likās, ka attālums ir lielāks nekā jebkas pasaulē. Siena, ko viņa aizskāra, tagad bija silta un nedaudz mīksta, un viņa atskārta, ka tā ir klāta ar tādu kā smalku vilnu. Tur­klāt siena kustējās, kā ievilkdama elpu. Viņa atrāva no tās roku.

Tumsā gaudoja vēji.

Lai neuzskrietu kam virsū, Koralīna vēlreiz pieskā­rās sienai. Šoreiz tas, kam meitene piedūra plaukstu, bija karsts un slapjš, it kā viņa būtu ielikusi pirkstus kāda radījuma mutē, un viņa šausmās atrāva roku.

Acis pamazām aprada ar tumsu. Priekšā viņa spēja saskatīt divus pieaugušos un trīs bērnus, blāvi vizmojošas kontūras. Turpat līdzās viņa dzirdēja arī kaķa soļus.

Bet tur bija vēl kāds radījums tas pēkšņi izskrēja Koralīnai starp kājām, gandrīz nogāžot viņu zemē. Meitenei tomēr izdevās nepaklupt, un, atguvusi līdz­svaru, viņa turpināja skriet. Koralīna saprata ja viņa pakritīs šajā koridorā, tad, ļoti iespējams, vairs nepiecelsies. Lai kas arī šis koridors būtu, tas bija nesalī­dzināmi vecāks par viņas citu māti. Tas bija dziļš un lēns, un tas zināja, ka viņa ir šeit…

Tad atspīdēja dienasgaisma un Koralīna traucās tai pretī, elsdama no piepūles. Mēs jau gandrīz esam galā! viņa iesaucās, bet gaismā atklāja, ka rēgi ir pazuduši un viņa ir viena pati. Nebija laika pārdomāt, kas ar tiem noticis. Cīnoties pēc elpas, viņa izgāja pa durvīm un aizcirta tās aiz sevis ar visskaļāko gandarī­juma pilno klaudzienu, kāds vien iespējams.