Koralīna

-    Jā gan, Koralīna piekrita, es domāju tieši tā­pat. Bet kurš to sarīkoja?

-     Man gan liekas, ka jūs to izdarījāt, jaunkundz, sacīja gara auguma meitene, kas sēdēja pretim Koralīnai. Viņai bija brūna, visai bezformīga kleita un brūna cepurīte, sasieta zem zoda. Un mēs esam tik patei­cīgi par šīm viesībām un visu pārējo, ka nespējam to izteikt vārdos.

Viņa mielojās ar džema maizītēm, ar milzum lielu nazi prasmīgi griežot šķēles no zeltaini brūna mai­zes kukuļa un ar koka karotīti liekot uz tām sarkanu ievārījumu. Visa mute viņai bija nosmērēta ar sarkano masu.

Tieši tā. Šeit ir visgardākie ēdieni, kādus es nebiju baudījusi gadsimtiem ilgi, ierunājās meitene pa labi no Koralīnas. Viņa bija ļoti bāla, tērpusies tādos kā zirnekļa tīmekļos un mirdzošu sudraba diadēmu blondajos matos. Koralīna bija gatava apzvērēt, ka šai mei­tenei ir divi spārniņi sudraba putekļiem apbārstīti tauriņa spārni, nevis putna spārni. Meitenes šķīvis bija pildīts ar skaistiem ziediem. Viņa uzsmaidīja Koralīnai tā, it kā ļoti sen nebūtu smaidījusi un gandrīz būtu aizmirsusi, kā tas jādara. Koralīna atskārta, ka šī meitenīte viņai ļoti patīk.

Un tad, kā jau mēdz notikt sapnī, pikniks bija bei­dzies un visi rotaļājās pļavā, skraidelēja un klaigāja, un svieda cits citam mirguļojošu bumbu. Koralīna zi­nāja, ka tas ir sapnis, jo neviens nenogura un neaizelsās. Viņa pat nenosvīda. Viņi vienkārši smējās un gāja rotaļu, kas pa daļai bija "sunīši", pa daļai "Ādamam bij' septiņi dēli" un pa daļai vienkārši lieliska jandalēšana.

Trīs no viņiem skrēja, bet bālā meitenīte ar tauriņa spārniem lidinājās nedaudz virs visu galvām, nolai­žoties lejā, lai saķertu bumbu, un paceldamās gaisā, pirms atkal padot bumbu kādam no bērniem.

Un nu spēle bija galā bez īpaša pieteikuma, un visi četri devās atpakaļ uz piknika vietu, kur ēdienu trauki jau bija novākti un to vietā saliktas četras bļodas: trīs ar saldējumu, bet ceturtā ar sausserža ziediem.

Visi ar lielu baudu sāka mieloties.

-     Liels paldies, ka atnācāt uz manām viesībām, Koralīna sacīja. Ja tās vispār ir manējās.

-     Mēs esam pagodināti, Koralīna Džounsa, bilda spārnotā meitenīte, našķējoties ar sausserža ziedu.

-    Ja vien mēs varētu izdarīt ko tādu, lai tev pateiktos un tevi atalgotu.

-     Jā gan, noteica puika ar sarkanajām samta īsbiksēm un nosmulēto seju. Viņš saņēma Koralīnas plaukstu savējā. Šoreiz viņa roka bija silta.

-    Jūs ļoti mums palīdzējāt, jaunkundz, ierunājās garā meitene. Tagad viņas mute bija noziesta ar šoko­lādes saldējumu.

-     Es priecājos, ka nu tas viss ir pagājis, Koralīna atteica.

Vai tā bija tikai viņas iztēle, vai arī tiešām pārējo piknika dalībnieku sejām pārskrēja ēna?

Spārnotā meitenīte ar diadēmu, kas matos mirdzēja kā zvaigzne, uz mirkli aizskāra Koralīnas roku. Tas ir beidzies un pagājis mums, viņa bilda. Mums te ir jaunu gaitu sākums. No šejienes mēs trīs dosimies ceļā uz nezināmām zemēm, un, kas sekos turpmāk, neviens no dzīvajiem nespēj pateikt… viņa aprāvās pusteikumā.

-    Tātad šajā lietā ir kāds "bet"? vaicāja Koralīna.

-    Es to jūtu. Tas ir kā lietusmākonis.

Puika pa kreisi pūlējās braši uzsmaidīt, bet apakš­lūpa notrīsēja, viņš saturēja to ar augšzobiem un klusēja. Meitene brūnajā cepurītē pagrozījās un ne­gribīgi piekrita: Jā gan, jaunkundz.

-    Bet es taču atbrīvoju jūs trīs, Koralīna teica, es atbrīvoju mammu un tēti. Es aiztaisīju tās durvis. Kas tad man vēl bija jāizdara?

Puika paspieda Koralīnai roku. Meitene atcerējās, ka toreiz, kad viņš bija tikai salta atmiņas blāzma tumsībā, viņa mēģināja šo puiku iedrošināt.

-    Jūs varētu dot man vismaz kādu norādi, Kora­līna lūdza. Vai tad nav nekas tāds, ko jūs varētu man atklāt?

-    Ragana apzvērēja pie savas veselās labās rokas, sacīja garā meitene, bet viņa meloja.

-    Mana guvernante mēdza teikt, puika ieminējās,

-   ka nevienam netiek uzlikta lielāka nasta par to, kādu viņš var panest. Viņš paraustīja plecus, it kā nebūtu noskaidrojis pats sev, vai šie vārdi atbilst patiesībai.

-    Mēs vēlam tev veiksmi, teica spārnotā meitenīte,

-     mēs vēlam tev izdošanos, gudrību un drosmi, kaut gan tu jau esi pierādījusi, ka tev ir visas trīs šīs svētī­bas, turklāt vēl lielā daudzumā.

-     Viņa ienīst tevi, puika izmeta, viņa tik ilgu laiku neko nebija zaudējusi. Esi gudra. Esi drosmīga. Esi arī viltīga.

-      Bet tas nemaz nav godīgi, Koralīna sapnī dus­mīgi pukojās. Tas vienkārši nav godīgi. Tam visam jābūt izbeigtam.

Puika ar nosmulēto sejiņu piecēlās un apkampa Koralīnu. Rodi mierinājumu no tā, viņš čukstēja, ka tu esi dzīva un ka tu dzīvo.

Sapnī Koralīna pamanīja, ka saule ir norietējusi un naksnīgajās debesīs dzirkstī zvaigznes.

Koralīna stāvēja pļavā un vēroja, kā trīs bērni (divi gāja kājām, trešā lidoja) devās projām pāri zālei, kas sudrabaini vizmoja mēness gaismā.

Viņi nonāca pie maza koka tiltiņa pāri strautam. Tur viņi apstājās un māja ar rokām, un Koralīna at­bildēja viņu atvadām.

Pēc tam iestājās tumsa.