Koralīna

Koralīna aizsoļoja pāri pļavai uz veco tenisa lau­kumu, auklā plaši šūpodama melno atslēgu.

Vairākas reizes viņa pamanīja kaulu krāsas būtni biezajā zālē. Tā turējās viņai līdzi kādas trīsdesmit pē­das atstatu.

Koralīna mēģināja svilpot, bet tas īsti nesanāca, tā­pēc viņa skaļi uzdziedāja dziesmiņu, ko tēvs bija sace­rējis viņai agrā bērnībā. Tā Koralīnu vienmēr sasmī­dināja. Dziesmiņa bija šāda:

Ak tu mana raganiņa mazā,

tu man esi tik jauka,

es došu tev tonnām putras

un tonnām saldējuma,

saldo dējumu.

Es došu tev tonnām buču,

es došu tev tonnām glāstu,

bet es nemūžam nedošu tev bulkas

ar vabolēm.

To Koralīna skandināja, lēni staigājot koku saau­dzē, un viņas balss gandrīz nemaz neietrīsējās.

Leļļu viesības bija vēl aizvien turpat. Koralīna prie­cājās, ka laiks nav vējains, jo itin viss bija savā vietā, katra ar ūdeni pielietā plastmasas tasīte noturēja pa­pīra galdautu, kā paredzēts. Viņa atviegloti uzelpoja.

Tagad nāca visgrūtākais uzdevums.

-     Čau, lelles, meitene mundri iesaucās, nu jau laiks dzert tēju!

Koralīna piegāja tuvāk galdautam.

-    Es atnesu jums laimīgo atslēdziņu, lai pikniks iz­dotos, kā pienākas.

Tad, cik piesardzīgi mācēdama, viņa noliecās un uzlika atslēgu uz galdauta, nenoņemot to no auklas. Viņa aizturēja elpu, cerot, ka tasītes ar ūdeni uz akas malām saturēs galdautu un ļaus tam nest atslēgas smagumu, neiekrītot akā.

Atslēga gulēja pārsega viducī. Koralīna atlaida auklu un paspēra soli atpakaļ. Turpmākais bija atkarīgs no rokas.

Viņa pievērsās lellēm. Kura no jums vēlas ķiršu tortīti? viņa vaicāja. Džemaima? Pinkija? Primroza? Viņa pasniedza katrai lellītei neesošas tortes gabalu uz neesoša šķīvīša, bezrūpīgi tērzējot.

Ar acs kaktiņu Koralīna redzēja kaulu krāsas būtni pārskrienam no viena koka stumbra līdz nākamajam aizvien tuvāk un tuvāk. Viņa piespieda sevi neskatī­ties turp.

-    Džemaima! viņa iesaucās. Tu nu gan esi slikta meitene! Tu taču nometi zemē savu tortīti. Tagad man jāiet pēc jauna gabala. Koralīna apgāja apkārt galdautam, līdz nonāca tieši pretī rokas slēptuvei. Viņa tēloja, ka satīra nokritušo torti un dod lellei citu.

Pēkšņi parādījās roka: uz pirkstgaliem trakā āt­rumā izskrējusi no garās zāles, tā uzrāpās kokā, brīdi uzkavējās tur, kā krabis pētot apkārtni, un tad nagu klakšķienu pavadījumā veica triumfējošu lēcienu uz papīra galdauta vidu.

Koralīnai šķita, ka laiks apstājas. Baltie pirksti sa­slēdzās ap melno atslēgu…

Tad rokas lēciena spēks un svars apgāza plastmasas tasītes un galdauts, atslēga un citas mātes labā roka iegāzās akas tumsībā.

Koralīna, aizturējusi elpu, lēnām skaitīja. Viņa tika līdz četrdesmit, kad izdzirdēja klusinātu šļakstu dziļi lejā.

Kāds reiz bija teicis viņai: ja paskatās uz debesīm no ogļu šahtas dibena, pat visspožākajā saulē redzēs naksnīgas debesis un zvaigznes. Koralīna prātoja, vai roka var redzēt zvaigznes no turienes, kur tā iekri­tusi.

Viņa atstiepa smagos dēļus atpakaļ virs akas, ap­sedzot to, cik labi vien prata. Viņa negribēja, lai kāds iekristu tur iekšā. Un viņa negribēja, lai kāds no tu­rienes tiktu ārā.

Tad Koralīna ielika lelles un tasītes kartona kastē. Kamēr viņa visu kārtoja, meitenes uzmanību piesais­tīja kāda kustība, un, izslējusies taisni, viņa ieraudzīja, ka šurp soļo melnais kaķis, augstu izslējis asti, kuras galiņš bija noliekts kā jautājuma zīmei. Kaķi viņa ne­bija redzējusi jau vairākas dienas, kopš abi atgriezās no citas mātes mitekļa.

Kaķis pienāca klāt un uzlēca uz dēļiem. Tad tas lē­nām pamirkšķināja meitenei ar vienu aci.

Pēc tam tas ielēca garajā zālē un apvēlās uz mugu­ras, labsajūtā grozīdamies.

Koralīna glāstīja un braucīja maigo spalvu uz kaķa vēderiņa, un dzīvnieks apmierināts murrāja. Kad tam apnika, kaķis piecēlās stāvus un gāja prom uz veco tenisa laukumu mazs pusnakts gabaliņš dienasvidus saulē.

Koralīna devās atpakaļ uz mājām.

Pie iebraucamā ceļa viņu gaidīja misters Bobo. Viņš uzsita meitenei uz pleca.

-     Pelītes man saka, ka viss ir labi, viņš stāstīja, tās saka, ka tu esot mūsu glābēja, Karolīn.

-    Mister Bobo, mans vārds ir Koralīna. Nevis Karolīna, bet gan Koralīna.

-     Koralīna, noteica misters Bobo, atkārtojot pie se­vis meitenes vārdu ar izbrīnu un godbijību. Ļoti labi, Koralīna. Pelītes saka, man esot jāpaziņo tev: tiklīdz viņas būs gatavas uzstāties publiski, tev jāatnāk un jānoskatās priekšnesums kā pašai pirmajai skatītājai. Viņas spēlēs "tumti-amti" un "umpapā-umpapā", un viņas dejos un vēl taisīs tūkstoš trikus. Tieši tā viņas saka.

-    Tas man ļoti patiktos, Koralīna bilda, protams, tad, kad viņas būs gatavas.

Viņa pieklauvēja pie mis Spinkas un mis Forsiblas durvīm. Mis Spinka ielaida meiteni iekšā, un Koralīna iegāja veco dāmu "salonā". Viņa nolika kasti ar lellēm uz grīdas, tad izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū.

-      Te nu tas ir, viņa teica, man tas vairs nav va­jadzīgs. Esmu ļoti pateicīga. Domāju, ka tas man ir izglābis dzīvību, bet dažiem citiem nāvi.