Koralīna

Koralīna pamodās agrā rīta stundā, pārliecināta, ka ir dzirdējusi kādu troksni, bet īsti nezinādama, kas tas ir.

Viņa gaidīja.

Aiz guļamistabas durvīm kāds grabinājās. Viņa iedo­mājās, ka tā varētu būt žurka. Tad durvis nodrebēja. Koralīna izkāpa no gultas.

Ej projām, viņa skarbi pavēlēja, ej prom, citādi tev nāksies to nožēlot.

Uz brīdi troksnis apklusa, un tā cēlonis aizdipināja prom pa koridoru. Šajos soļos bija kaut kas nepareizs, ja tie vispār bija kāju soļi. Koralīna prātoja, vai tikai tā nav žurka ar piekto kāju…

"Tātad tas vēl nav beidzies," viņa teica sev.

Tad viņa attaisīja guļamistabas durvis. Pelēcīgajā pirmsausmas blāzmā bija redzams viss gaitenis, pil­nīgi tukšs.

Koralīna devās uz ārdurvīm, uzmetot īsu skatienu drēbju skapja spogulim koridora otrā galā un ierau­got tajā tikai savu bālo seju, miegainu un nopietnu. No vecāku guļamistabas nāca klusa krākuļošana, kas deva drošības izjūtu, bet durvis bija ciet. Visas durvis uz koridoru bija aizvērtas. Lai kas arī būtu trokšņa izraisītājs, tam bija jābūt šeit gaitenī.

Koralīna atvēra ārdurvis un pavērās pelēkajās debe­sīs. Viņa pie sevis rēķināja, cik ilgi jāgaida līdz saules lēktam, un prātoja, vai sapnī redzētais ir patiesība, sirds dziļumos zinot, ka tā ir patiesība. Kaut kas, ko viņa bija uzskatījusi par daļu no ēnas zem dīvāna hallē, izlīda ārā un uz garām, baltām kājām aizsteberēja ār­durvju virzienā.

Koralīnas mute šausmās pavērās, un viņa pakāpās sāņus, kad šī būtne klikšķinot aizdrāzās viņai garām un laukā no mājas, bēgot kā krabis uz savām pārāk daudzajām klinkstošajām kājelēm.

Viņa zināja, kas ir šī būtne un ko tā grib dabūt. Pēdējo dienu laikā viņa tik bieži bija redzējusi, kā tā snaikstās, sakampj un met vaboles citas mātes mutē. Ar piecām kājām, tumšsarkaniem nagiem, kaulu krāsā.

Tā bija viņas citas mātes labā roka.

Tā gribēja dabūt melno atslēgu.

XIII

Nekas neliecināja, ka Koralīnas vecāki atcerētos kaut ko par laiku, kas pavadīts "krītošā sniega bum­bas" iekšienē. Vismaz viņi par to neteica ne vārda, un Koralīna viņiem to neatgādināja.

Reizēm meitene nevarēja saprast, vai viņi vispār ir pamanījuši, ka pazaudējuši divas dienas īstajā pa­saulē, un nosprieda, ka nav to pamanījuši. Ir cilvēki, kas rūpīgi fiksē katras dienas un katras stundas no­tikumus, bet ir arī tādi, kas to nedara, un Koralīnas vecāki neapšaubāmi piederēja pie otrajiem.

Koralīna bija palikusi stikla lodītes zem spilvena, pirms aizmiga pirmajā naktī pēc atgriešanās savā īs­tajā istabā. Viņa devās atpakaļ uz gultu pēc tam, kad bija redzējusi citas mātes roku, lai gan gulēšanai vairs nebija atlicis daudz laika, un atspieda galvu pret spil­venu.

Atskanēja skraukšķoša skaņa.

Koralīna pietrūkās sēdus un pacēla spilvenu. Stikla lodīšu druskas, ko viņa tur ieraudzīja, atgādināja olu čaumalu smelkni pavasaros zem kokiem: tukšu, sa­plēstu sarkanrīklītes olu vai vēl trauslāka veidojuma žubītes olu paliekas.

Tas, kas bija atradies stikla lodīšu iekšienē, nu bija pazudis. Koralīna iedomājās par trim bērniem, kas

mēness staros māja viņai sveikas, pirms pāriet pāri sudraba strautiņam.

Viņa ļoti rūpīgi salasīja čaumalai līdzīgās drumslas un ielika tās zilā kastītē, kurā senāk glabājās rokas­sprādze, ko bērnībā viņai bija dāvinājusi vecmamma. Rokassprādze gan bija pazaudēta, bet kastīte pali­kusi.

Mis Spinka un mis Forsibla bija atgriezušās no mis Spinkas māsasmeitas apciemojuma, un Koralīna iera­dās viņu dzīvoklī uz tēju. Tā bija pirmdiena. Trešdien meitenei bija jāiet uz skolu sākās jaunais mācību gads.

Mis Forsibla uzstāja, ka grib apskatīt Koralīnas tē­jas biezumus.

-     Nu viss liekas tiptop, mīļukiņ, teica mis For­sibla.

-    Kā, lūdzu? Koralīna pārjautāja.

-     Viss ir ļoti forši, turpināja mis Forsibla. Nu, gandrīz viss. Es īsti nezinu, kas ir šis te. Viņa norā­dīja uz tējas lapiņu kumšķi pie tases malas.

Mis Spinka noklakšķināja mēli un pasniedzās pēc tasītes. Beidz, Mirjama. Padod man to. Jāpaskatās…

Viņa samirkšķināja acis aiz biezajiem briļļu stik­liem. Ak tu kungs! Nē, es nesaprotu, ko tas nozīmē. Tā izskatās pēc rokas.

Koralīna palūkojās. Lapiņu kumšķis patiešām ne­daudz atgādināja roku, kas grib kaut ko sakampt.

Skotu terjers Heimišs bija iesprucis zem mis Forsiblas krēsla un neparko nenāca ārā.

-      Man liekas, viņš ir ar kādu kāvies, teica mis Spinka. Viņam sānos ir dziļa brūce, ak tu nabadziņš. Mēs šodien viņu vedīsim pie daktera. Es ļoti gribētu zināt, kas to viņam nodarījis.

Koralīna saprata kaut kas ir jādara.

Pēdējā brīvdienu nedēļā laiks bija lielisks, it kā va­sara, jūtoties vainīga par draņķīgo laiku pirms tam, aplaimotu cilvēkus ar pāris saulainām, brīnišķīgām dienām.

Dīvainais večuks no pēdējā stāva pasauca Koralīnu, ieraudzījis viņu iznākam no mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa.

-    Ei! Au! Meitene! Karolīna! viņš bļaustījās.

-    Mans vārds vispār ir Koralīna. Kā klājas jūsu pe­lītēm?