Koralīna

Nekad agrāk Koralīna nebija jutusi tādas izbailes, bet, vienalga, gāja uz priekšu, līdz bija pie maisa. Tad viņa iebāza roku veidojuma stīgrajā baltumā. Tas klusu sprakšķēja kā sīks ugunskurs, kad viņa spiedās dziļāk iekšā, un pielipa pie ādas un drēbēm kā tīmeklis, kā balta cukura vate. Vina bāza roku vēl dziļāk un uz augšu, līdz pieskārās aukstai rokai, kas bija saķērusi stikla lodīti. Radījuma āda bija gluma, kā ar želeju noziesta. Koralīna sāka vilkt lodīti ārā.

Sākumā nekas nenotika: radījums to bija cieši sa­žņaudzis plaukstā. Tad cits pēc cita tā pirksti atbrī­voja tvērienu un lodīte iekrita Koralīnas delnā. Viņa izvilka roku no lipīgā tīklojuma, priecīga, ka radījums nebija atvēris acis, un uzspīdināja gaismu tā abām se­jām; viņa nosprieda, ka tās līdzinās mis Spinkai un mis Forsiblai jaunībā, pārveidotām un saspiestām kopā kā diviem pakusušiem vaska pikučiem, no kuriem dari­nāts šis šaušalīgais veidojums.

Piepeši viena no būtnes rokām ķēra pēc Koralīnas delnas. Neradījuma nagi noskrāpēja viņai ādu, bet tā bija pārāk slidena, lai satvertu, un meitenei izdevās izrauties. Tad atvērās šausmoņa acis, četras melnas pogas, kas zalgoja un blenza uz viņu, un atskanēja divas balsis, kam līdzīgas Koralīna nekad mūžā nebija dzirdējusi. Viena no tām gaudoja un čukstēja, otra du­cināja kā milzu saniknota mēslu muša pie loga rūts, bet abas balsis unisonā skandēja: Zagle! Atdod, ko paņēmi! Rimsties! Ak tu zagle tāda!

Gaisā sāka ņudzēt suņi-sikspārņi. Koralīna kāpās atpakaļ. Tad viņa aptvēra: lai gan būtne maisā pie sie­nas, kura kādreiz bija bijusi mis Spinka un mis Forsibla, bija drausmīga, tā bija piestiprināta tur ar tīklu un kokonu. Tā nespēja Koralīnu noķert.

Suņi-sikspārņi lidinājās meitenei visriņķī, bet ne­darīja neko ļaunu. Viņa nokāpa no skatuves un pār­laida lukturīša staru pāri vecajam teātrim, meklējot izeju.

"Bēdz projām, jaunkundz," meitenes balss ievaidē­jās viņas prātā. "Bēdz tagad! Tu esi dabūjusi divus no mums. Bēdz no šejienes, kamēr tevī vēl plūst asinis."

Koralīna ielika otro lodīti blakus pirmajai. Viņa ieraudzīja durvis, metās pie tām un atrāva vaļā.

IX

ĀRPUSĒ PASAULE bija kļuvusi par bezveidīgu, vir­puļojošu miglu bez apveidiem vai ēnām tajā, un arī pati māja likās sašķiebusies. Koralīna nodomāja, ka nams ir notupies un glūn uz viņu, it kā tas nemaz nebūtu nams, bet tikai priekšstats par namu, un cil­vēks, kuram bija radies šis priekšstats, noteikti nebija labs par to viņa bija pārliecināta. Pie augšdelma vēl karājās lipīga tīmekļa skranda, ko viņa centās notīrīt, cik vien rūpīgi varēja. Nama pelēkie logi bija sašķie­bušies dīvainā leņķī.

Cita māte gaidīja zālienā, sakrustojusi rokas uz krū­tīm. Viņas melnās pogu acis bija bez izteiksmes, toties lūpas bija samiegtas saltā niknumā.

Ieraudzījusi Koralīnu, viņa pastiepa garu, baltu roku un salieca vienu pirkstu. Meitene gāja pie viņas. Cita māte neteica ne vārda.

-     Esmu dabūjusi divas dvēseles, Koralīna pazi­ņoja, man jāatrod vēl viena.

Citas mātes sejā nepakustējās ne vaibsts. Varētu likties, ka viņa pat nav dzirdējusi, ko Koralīna nupat sacīja.

-     Nu, man vienkārši šķita, ka tu gribētu to uzzi­nāt, Koralīna bilda.

-     Liels paldies, Koralīna, cita māte salti izmeta, un balss skanēja ne tikai no viņas mutes tā nāca no pašas miglas, nama, debesīm. Viņa turpināja: Tu taču zini, ka es tevi mīlu.

Par spīti pati sev, Koralīna pamāja ar galvu. Tā bija patiesība: cita māte mīlēja viņu. Tikai mīlēja tā, kā sīkstulis mīl savu naudu, kā pūķis mīl savu zeltu. Ci­tas mātes pogu acīs Koralīna izlasīja, ka viņa ir vienīgi manta, nekas vairāk. Pieciests mīļdzīvnieciņš, kura uzvedība vairs nešķiet uzjautrinoša.

-    Es nevēlos tavu mīlestību, Koralīna sacīja. Es neko no tevis negribu.

-     Pat ne palīdzīgu roku? cita māte vaicāja. Vi­sumā ņemot, tu esi darbojusies ļoti labi. Iedomājos, ka tev būtu vajadzīga neliela norāde, lai palīdzētu dār­gumu meklējumos.

-    Es viena pati ļoti labi tieku galā.

-     Jā gan, cita māte piekrita. Bet, ja tu gribētu iekļūt dzīvoklī mājas priekšpusē nu, tajā tukšajā -, lai pameklētu tur, tad atdursies pret slēgtām durvīm, un ko tu darīsi tālāk?

-    Ak tā, Koralīna brīdi to apsvēra. Tad pajautāja: Vai no turienes ir kāda atslēga?

Cita māte stāvēja pelēksnējā miglā šajā brūkošajā pasaulē. Mati plandīja viņai ap galvu, it kā tiem būtu pašiem sava apziņa un nodomi. Viņa smagi nokāsējās un atvēra muti, pasniedzās ar garo roku un noņēma no mēles mazu misiņa atslēgu.

-     Lūdzu, tev tā būs vajadzīga, lai tiktu tur iekšā.

Viņa nevērīgi pasvieda atslēgu Koralīnas virzienā.

Meitene to saķēra, pirms paspēja izlemt, vai tā viņai vispār ir vajadzīga. Atslēga vēl aizvien bija nedaudz mikla.

Sāka pūst drēgns vējš, Koralīna nodrebēja un pa­skatījās sāņus. Kad pacēla acis, viņa atkal bija viena.

Šaubīdamās viņa aizsoļoja līdz mājas priekšai un apstājās pie tukšā dzīvokļa. Tā durvis, tāpat kā pārē­jās šajā namā, bija nokrāsotas spilgti zaļā krāsā.