Labas zīmes

Viņš piespieda plaukstas pie deniņiem.

- Kas tad nu? - Kroulijs brīnījās.

Azirafals uzmeta viņam skatienu.

- Mīlestība, - viņš secināja, - Kāds tiešām mīl šo vietu.

- Kā, lūdzu?

- Jūtu lielu mīlestību. Labāk nevaru izskaidrot. Sevišķi jau tev.

- Tu gribi teikt, ka... - Kroulijs iesāka.

Kaut kas nošvlkstēja, nokauca, nošķindēja. Mašīna apstājās.

Azirafals, mirkšķinādams acis, pasniedzās un uzmanīgi atvēra durvis.

- Tu kādam uzskrēji virsū, - viņš sacīja.

- Ne jau es, bet man... - Kroulijs iesāka.

Abi izkāpa laukā. Aiz Bentley uz ceļa gulēja velosipēds, kura priekšējais ritenis bija saliecies kā Mēbiusa lente, bet aizmugurējais, vairākas reizes drūmi apgriezies, apstājās.

- Lai top gaisma! - eņģelis izdvesa.

Virs ieliņas parādījās zilgana blāzma.

No ceļmalas grāvja puses atskanēja balss:

- Velns parāvis, kā jums tas izdevās?

Gaisma pazuda.

- Kas tad? - Azirafals vainīgā balsī jautāja.

- Ai! - atbilde skanēja jau neskaidrāk. - Laikam ar galvu kaut kur ietriecos...

Kroulijs pētīja garu, metālisku švīku mašīnas spīdīgajā virsmā un ielocīto buferi, kas acumirklī iztaisnojās. Arī švīka pazuda.

- Celieties augšā, jaunkundz, - teica eņģelis, vilkdams Anatēmu laukā no lūžņu kaudzes. - Kauli jums nav lauzti.

Tas bija secinājums, nevis cerība. Ievainojums bija niecīgs, taču Azirafals nespēja neizmantot izdevību darīt labu.

- Jūs braucāt bez gaismām, - viņa pārmeta.

-Jūs tāpat, - Kroulijs vainīgā balsī atbildēja. - Būsim godīgi.

- Nodarbojaties ar astronomiju? - Azirafals pajautāja, celdams no zemes divriteni.

Velosipēda grozs nošķindēja. Eņģelis pamāja uz nobružāto teodolītu.

- Nē, - Anatēma atbildēja, - es gribēju teikt, jā. Skat, ko nodarījāt manam nabaga vecajam zirdziņam.

- Kā, lūdzu? - Azirafals nesaprata.

- Manam divritenim. Saliekts astotniekā.

- Veci spēkrati ir apbrīnojami dzīvotspējīgi, - eņģelis starodams atdeva viņai velosipēdu!

Priekšējais ritenis mēnesnīcā spīdēja tikpat ideāli apaļš kā elles loki.

Anatēma to apskatīja.

-Tā kā viss nokārtots, varbūt brauksim katrs savu ceļu, ko? Vai jūs gadījumā nezināt, kā tikt uz Tedfīldu? -Kroulijs pajautāja.

Anatēma nevarēja atraut skatienu no velosipēda, būdama gandrīz vai pārliecināta, ka pirmīt tam nebija somiņas ar piederumiem riepu lāpīšanai.

- Pa kalnu uz leju vien, - viņa atbildēja. - Tas taču ir mans divritenis, vai ne?

- Bet kā tad citādi, - Azirafals pārlika, vai nav pārcenties.

- Es taču skaidri zinu, ka manējam nebija pumpja.

Eņģelis atkal izskatījās vainīgs.

- Bet tam taču paredzēta vietiņa, uz diviem āķīšiem, -viņš laipni atbildēja.

^: - Jūs teicāt, pa kalnu lejup vien? - Kroulijs piebikstīja eņģelim.

- Galva tomēr cietusi, - Anatēma sacīja.

- Mēs, protams, varētu jūs aizvest, - Kroulijs nobēra, bet nebūs, kur ielikt divriteni.

- Vienīgi jumta bagāžniekā, - Azirafals piebilda.

- Bentley tāda diemžēl nav... Ē... labi.

Uzlasījis izkritušās mantas, eņģelis salika tās velosipēda grozā un iecēla grozu aizmugures sēdeklī, bet pēc tam palīdzēja satriektajai meitenei iekāpt mašīnā.

- Nevar taču vienmēr atteikt palīdzību, - viņš teica.

- Tu varbūt nevari, bet es gan. Pats zini, ka mums ir savas darīšanas, - Kroulijs pētīja jauno jumta bagāžnieku, kas bija piestiprināts ar rūtainām siksnām.

Velosipēds pats pacēlās, siksnas sasprādzējās. Pēc tam Kroulijs iekāpa mašīnā.

- Kur jūs, mīļā, dzīvojat? - Azirafals dūdoja.

- Godīgi sakot, manam divritenim jau arī nebija lukturu. Faktiski jau ir, ar divām baterijām, bet tās izlādējās, un es izņēmu tās laukā, - Anatēma atzinās un paskatījās uz Krouliju. - Jā, un man ir maizes nazis. Tepat vien bija.

Azirafals izskatījās apvainots.

- Kundze, es galvoju, ka....

Kroulijs ieslēdza lukturus. Velns redz arī tumsā, tomēr jāsaudzē gājēju nervi. Iedarbinājis dzinēju, viņš rāmi brauca lejup. Koku vidū parādījās ceļš. Pēc dažiem simtiem metru viņi sasniedza vidēja lieluma ciemu.

Šķita tāds kā redzēts. Vienpadsmit gados laikam nekas īpaši mainījies nebija.

- Vai kaut kur tuvumā nav slimnīca? - Kroulijs pajautāja. - Kuru vada mūķenes?

Anatēma paraustīja plecus.

- Diez vai, - viņa teica. - Vienīgā ievērojamā māja ciemā ir Tedfīldas muiža. Es gan nezinu, kas tur notiek.

- Dieva zīmes, - Kroulijs norūca.

- Un ātrumi, - Anatēma sacīja, - manam ritenim to nebija. Zinu pilnīgi skaidri, ka nebija.

Kroulijs pieliecās uz eņģeļa pusi.

- Kungs, ak izdziedē jel šo divriteni, - viņš zobgalīgi pačukstēja.

- Atvaino, aizrāvos, - Azirafals nošņāca.

- Rūtainas siksnas?

- Rūtis ir modē.

Kroulijs kaut ko noburkšķēja. Ja eņģelis izdomā kaut ko darīt divdesmitajā gadsimtā, tad, kā likts, piezemēsies ap 1950. gadu.

- Varat izlaist mani te, - Anatēma no aizmugures sēdekļa teica.

- Ar lielāko prieku, - eņģelis staroja.

Tiklīdz mašīna apstājās, viņš atvēra aizmugures durvis un paklanījās kā vecs sulainis, kurš apsveic jauno saimnieku ar atgriešanos plantācijā.

Anatēma paņēma savas mantas un, cik augstprātīgi vien varēdama, izkāpa laukā.

Viņa skaidri redzēja, ka neviens no abiem vīriem nebija gājis uz automašīnas aizmuguri, taču velosipēds jau bija iit sprādzēts un stāvēja, atbalstīts pret vārtiem.