Labas zīmes

- Droši vien apmēram uz to pašu, ko tie tur, augšā, -Azirafals atbildēja.

- Beidz! Tavējie vismaz pazīst bezgalīgo žēlsirdību, -Kroulijs skābi izmeta.

- Tu saki? Vai kādreiz esi bijis Gomorā?

- Protams, - velns atbildēja. - Tur bija lieliska maza taverna, kurā varēja dabūt forši nogatavinātus dateļpalmu kokteiļus ar muskatriekstiem un citrona miziņu.

- Es runāju par to, kas notika pēc tam!

- Ak...

- Droši vien kaut kas atgadījās slimnīcā, - Azirafals prātoja.

- Diez vai. Tur taču bija tik daudz cilvēku!

- Kādi cilvēki? - Azirafals ledainā balsī jautāja.

- Manējie, - Kroulijs atbildēja. - Nu, ne gluži. Hm, nu, sātanisti.

Viņš centās runāt vienaldzīgi. Izņemot faktu, ka pasaule, bez šaubām, ir pārsteidzoši interesanta un abi gribēja baudīt dzīvi tajā, cik ilgi vien iespējams, eņģelis un velns reti par ko bija vienisprātis, taču abi nedomāja neko labu par cilvēkiem, kas viena vai otra iemesla dēļ pielūdz Tumsas princi. Krouliju viņi mulsināja. Rupji izturēties nevar, taču sajūta tāda, kā, teiksim, Vjetnamas kara veterānam, redzot kaimiņu ar brīvprātīgā sarga nozīmi komplektā ar pilnu kaujas uzkabi.

Turklāt sātanisti vienmēr ir nomācoši dedzīgi. Visa tā būšana ar ačgārno krustu, pentagrammām un gailēniem. Lielākā daļa velnu to nesaprata. Tas taču ir pilnīgi lieki. Lai kļūtu par sātanistu, pietiek ar apzinātu vēlēšanos. Sāta-nists var nodzīvot mūžu, nezinot, kas tā pentagramma ir, un nokautu gailēnu redzēdams tikai cāļa cepetī.

Starp citu, daži vecās skolas sātanisti būtībā bija jauki cilvēki. Runāja un izpildīja vajadzīgās kustības tieši tāpat ka viņu pretinieki, bet pēc tam gāja mājās un pārējās nedēļas dienas dzīvoja neuzkrītošā viduvējībā kā vienkārši cilvēki, pat nedomādami neko ļaunu.

Bet pārējie...

Daži, kas sauca sevi par sātanistiem, uzdzina Krouli-jam šermuļus. Ne jau viņu darbi vien, bet arī tas, ka visa vaina tika uzvelta ellei. Tādi spēj izperināt kādu atbaidošu ideju, ko velns neizdomās tūkstoš gados, kādu preteklību, kas var rasties tikai cilvēka smadzenēs. Bet pēc tam brēc, ka pie visa vainīgs velns, ar to izpelnoties tiesas līdzjūtību, lai gan velns neko tamlīdzīgu nedara. Nav vajadzības. Un to daži cilvēki nesaprata. Kroulijs uzskatīja, ka elle nav lielākais ļaunuma perēklis, tāpat kā debesis nav lielākais labestības avots - tās bija tikai pretinieces lielajā kosmiskajā šaha spēlē. Bet patiesākā labestība un baisākais ļaunums piemīt tikai cilvēka prātam.

- Ak tie sātanisti, - Azirafals nopūtās.

-Tiešām nesaprotu, kā to varēja sajaukt, - Kroulijs turpināja. - Es runāju par mazuļiem. Kas tur tik sarežģīts?

Aprāvies viņš neskaidri atcerējās sīko mūķeni, kuras izklaidība bija neraksturīga pat sātanistiem. Un vēl kaut kas. Kā pa miglu Kroulijs atcerējās arī pīpi un kamzoli ar līkloču rakstu 1938. gada gaumē. Vīrieti, kuram uz sejas bija rakstīts “laimīgais tēvs”.

Acīmredzot bija vēl trešais bērns.

Kroulijs pateica to Azirafalam.

- Neko vairāk jau neuzzināsim, - eņģelis nopūtās.

- Mēs zinām, ka bērns noteikti ir dzīvs, kaut tik vien, -velns atbildēja.

- Bet kā mēs to varam zināt?

- Vai tiešām tu domā, ka es te sēdētu, ja suns būtu atgriezies pazemē?

- Nūja, loģiski.

- Tātad mums atliek tikai meklēt, - Kroulijs turpināja. - Jāpašķirsta slimnīcas papīri.

Bentley dzinējs kāsēdams atdzīvojās, un automašīna metās uz priekšu, atmezdama eņģeli atpakaļ sēdeklī.

- Un pēc tam?

- Un pēc tam atradīsim bērnu.

- Un tad? - eņģelis aizvēra acis, jo Kroulijs strauji pagriezās gar stūri.

- Nezinu.

- Ak Dievs!

- Nūja. Vācies no ceļa, ķēms tāds, ar visu skūteri!

- Klau, vai tavējie būtu ar mieru piešķirt man patvērumu?

- Es tev gribēju jautāt to pašu - uzmanīgi, cilvēki uz ceļa!

- Ja esi uz ceļa, tad zini, kādu risku uzņemies! - Krou-lijs atbildēja, izdragādams starp stāvošu automašīnu un taksometru, kur varētu iespraukties labi ja plānākā kredītkarte.

- Skaties, kur brauc! Skaties! Starp citu, kur tā slimnīca bija?

- Kaut kur uz dienvidiem no Oksfordas.

Azirafals ieķērās auto panelī.

- Londonas centrā nedrīkst braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā!

Kroulijs iemeta skatienu spidometrā.

- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās.

- Mēs taču nositīsimies! Priekšlaicīgi pāriemiesosi-mies! - Azirafals neveikli atbildēja, mazliet atslābdams. - Starp citu, tu vari nogalēt arī cilvēkus.

Kroulijs paraustīja plecus. Eņģelis tomēr nespēja iedzīvoties divdesmitajā gadsimtā, tāpēc nesaprata, ka Londonas centrā pa Oksfordstrītu mierīgi var atļauties braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā un neviens pat neievēros. Vienīgi jānokārto, lai kāds negadās ceļā, un, tA kā pa šo ielu braukt ar tādu ātrumu nebija iespējams, nevienam neradās aizdomas.

Jebkurā gadījumā automašīnas bija labākas par zirgiem. Iekšdedzes dzinējs Kroulijam bija Dieva dāv -, debesu dāv -, labi, lielais laimests. Senos laikos darījumos varēja doties tikai melnos rumakos ar liesmojošām acīm un no pakaviem šķīstošām dzirkstelēm. Tāda velniem bija etiķete. Kroulijs parasti nespēja noturēties zirga mugurā, Jo neprata apieties ar dzīvniekiem.

Pie Čisvikas Azirafals sāka grābstīties pa cimdu nodalījumu.