Labas zīmes

Ar šiem abiem nudien kaut kas nav kārtībā, viņa nodomāja.

Azirafals atkal palocījās.

- No sirds priecājos, ka varējām jums palīdzēt, - viņš lacīja.

- Paldies, - Anatēma ledaini atbildēja.

- Varam braukt? - Kroulijs noburkšķēja. - Labu nakti, mis! Kāp iekšā, eņģeli!

Viss skaidrs. Redz, beigās atklājās, ka viņa bijusi labās rokās.

Pavadījusi ar skatienu Bentley, kas pagriezās uz centru un beigās izgaisa, Anatēma stūma divriteni pa taku mājup. Viņa nebija vīžojusi aizslēgt durvis. Ja draudētu aplaupīšana, Agnese noteikti būtu to pieminējusi, jo savā grāmatā stingri ievēroja Anatēmas personīgās dzīves notikumus.

Namiņu viņa noīrēja ar visām mēbelēm: lētām un bezgaumīgām, kādas nu parasti tiek izmantotas šādos gadījumos un kuras vietējais War on Want veikals noteikti bija izlicis atkritumu savācējam. Taču tas nebija svarīgi. Anatēma nedomāja te ilgi uzkavēties.

Ja ticēt Agnesei, viņa nekur neuzkavēsies ilgi. Citi arī

ne.

Anatēma salika kartes un visu pārējo uz sena galda zem virtuves vienīgās spuldzes.

Ko tad viņa bija uzzinājusi? Neko īpašu. Varbūt TAS atrodas ciema ziemeļu galā, taču viņai jau par to bija aizdomas. Pienākot signālam par tuvu, tas tevi apdullina. Savukārt, ja esi par tālu, nav iespējams precīzi noteikt koordinātas.

Kaut kas traks! Atbilde jāmeklē Grāmatā. Taču, lai iztulkotu pravietojumus, bija jādomā kā jukušajam, tur tā nelaime. Vārdu sakot, vajadzēja domāt kā izcili inteliģentai septiņpadsmitā gadsimta raganai, kuras prāts atgādina krustvārdu mīklu rokasgrāmatu. Ģimenē valdīja uzskats, ka Agnese visu sarežģīja, lai no malas neviens nevarētu saprast. Anatēmai bija aizdomas, ka viņa pati dažkārt domā kā Agnese, un uzskatīja, ka viss ir tā sarežģīts tāpēc, ka Agnese bijusi nolādēta veca kuce ar draņķīgu humora izjūtu.

Viņa pat nebija...

Grāmatas uz galda nebija.

Anatēma šausmās skatījās uz galdu. Tur bija kartes. Paštaisītais pareģošanas teodolīts. Termoss, kurā bija karsts dzēriens. Kabatas lukturītis.

Un tukša gaisa četrstūris, kurā bija jābūt Pravietojumu grāmatai.

Viņa to bija pazaudējusi.

Ja nebūtu tik traģiski, varētu smieties! Agnese taču vienmēr precīzi norādīja, kas notiks ar Grāmatu!

Paķērusi lukturi, Anatēma izskrēja laukā.

- sajūta, nu, pretēja tai, kuru saucam par rēgainu, - Azi-rafals skaidroja. - Tā man šķiet.

- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja, - jo pilnībā atbalstu visu rēgaino.

- Svētlaime, - Azirafals izmisīgi piebilda.

- Muļķības! Nekā tamlīdzīga, - Kroulijs tēloja jautrību.

- Tu esi pārlieku jūtīgs.

- Tāds man darbs, - Azirafals atbildēja. - Eņģeļiem jūtīguma nekad nav par daudz.

- Manuprāt, vietējiem patīk te dzīvot, un tu to vienkārši uztver.

- Londonā gan es neko tamlīdzīgu nejutu, - Azirafals atbildēja.

- Nu redz, pierādījums, ka man taisnība, - velns secināja. - Lai nu kā, bet esam klāt, tie paši akmens lauvas pie vārtu stabiem!

Lukturi apgaismoja pāraugušu rododendru rindas gar piebraucamā ceļa malām. Zem riepām čirkstēja grants.

- Pārāk agra stunda mūķeņu apciemojumam, - Azira-fala balsī iezagās šaubas.

- Muļķības! Mūķenes dzīvo nomodā augu diennakti, -Kroulijs paskaidroja. - Droši vien tāds darba laiks. Varbūt tā var ātrāk novājēt.

- Lēts joks un galīgi nevietā, - eņģelis aizrādīja.

- Nekasies! Es taču teicu, ka dažas ir mūsējās. Melnās mūķenes. Mums vajadzēja, lai slimnīca būtu karabāzes tuvumā, saproti pats.

- Nu vairs neko nesaprotu.

-Vai tiešām tu domā, ka amerikāņu diplomātu sievas allaž dzemdē mazās klosteru slimnīcās otrā pasaules malā? Bet visam bija jāizskatās dabiski. Tedfīldā ir gaisa karabāze, viņa apmeklēja tās atklāšanu, un tad viss sākās, bet bāzes slimnīca vēl nedarbojās. Mūsu cilvēks pateica, ka tuvumā ir slimnīca, un viss kārtībā. Nevainojama organizācija.

- Izņemot dažas sīkas detaļas, - Azirafals ironiski piebilda.

- Bet gandrīz nostrādāja, - Kroulijs sēca, juzdams, ka lāaizstāv vecais karogs.

- Redzi, ļaunums vienmēr ietver sevī pašiznīcināšanas sēklu, - eņģelis skaidroja. - Tas ir galēji negatīvs, tāpēc pat šķietama triumfa mirkļos iekodēta krišana. Lai cik grandiozs un labi izstrādāts, šķietami nekļūdīgs būtu ļaunais plāns, tomēr iedzimtais grēcīgums neizbēgami vērsīsies pret tā perinātājiem. Lai cik šķietami sekmīgs, tomēr beigās tas cietīs neveiksmi, tas sašķīdīs pret nekrietnības klintīm, bez pēdām izgaisdams aizmirstības jūrā.

Brīdi padomājis, Kroulijs atbildēja:

- Nē, varu saderēt, ka tā bija tikai vidusmēra nekompetence. Paklau...

Viņš klusi nosvilpās.

Uz grantētā laukuma muižas priekšā rindojās mašīnas, un ne jau mūķeņu transports. Bentley te nebija nekas īpašs. Daudzu spēkratu nosaukumā redzēja GT vai TURBO, uz jumtiem gozējās radiotelefonu antenas. Reti kurš autiņš bija vecāks par gadu.

Kroulijam ieniezējās dūres. Azirafals dziedēja velosipēdus un kaulu lūzumus, bet viņš alka nozagt radio, pārdurt riepas vai tamlīdzīgi. Kroulijs neganto vēlmi apslāpēja.

- Neko teikt, manos laikos četras mūķenes spiedās vienā Morris Traveller.