Labas zīmes

Pa sagrauto kapsētu zagās divi stāvi. Divas ēnas: viena - uzkumpusi un drukna, otra - izkāmējusi un draudīga. Olimpiskie čempioni slapstīšanās mākslā. Ja Brūss Springstīns būtu ierakstījis dziesmu Dzimis, lai slapstītos, šos abus varētu likt uz albuma vāka. Miglā viņi slapstījās jau stundu, taču vajadzības gadījumā bija gatavi soļot un glūnēt līdz nakts beigām, neizsīkstot īgnajam ļaunumam, kas rītausmā beidzot izlauzīsies uz āru.

Pagāja vēl divdesmit minūtes, un tad viens no viņiem ierunājās:

- Sasodīts, man nav ko teikt! Viņam vajadzēja te būt jau pirms vairākām stundām!

Runātājs bija Hasturs. Elles hercogs.

mūsdienu pasaulei par daudz ko - kaut vai kariem, epidēmijām, negaidītiem auditiem - jāpateicas Sātana rokai, kas iejaucas cilvēces darīšanās. Tomēr demonoloģijas pētnieku sanāksmes arvien nonāk pie slēdziena, ka galvenais Nelabā sasniegums ir Londonas apvedceļš M25.

Uzskatīt sasodīto ceļu par ļaunumu tāpēc, ka tas ik dienu atnes neticami daudz upuru un dzen cilvēkus izmisumā, protams, ir maldi.

Patiesībā tikai dažiem planētas iemītniekiem ir zināms, ka M25 līkumi veido rakstu, kas senajā Mu melnās maģijas valodā nozīmē Lai dzīvo Lielais Nezvērs, Pasauļu Aprijējsl

Tūkstošiem automašīnu, kas ik dienu dūmodamas traucas pa serpentīna līkumiem, atstāj tādu pašu iespaidu kā ūdens, kas griež lūgsnu ratu, un izplata bezgalīgu, zemisku ļaunuma miglu, kas piesārņo metafizisko atmosfēru daudzu jūdžu rādiusā.

M25 bija viens no izcilākajiem Kroulija sasniegumiem, kas prasīja vairākus gadus, trīs datorvīrusus, divas ielaušanās un nelielu kukuli. Taču ar to nepietika, un kādā mitrā naktī viņam divas stundas nācās staignā zemē pārvietot atstarotāj stabiņus par dažiem niecīgiem, bet neticami nozīmīgiem metriem. Vērojot pirmo trīsdesmit jūdžu garo sastrēgumu, Kroulijs bija izbaudījis patīkamo apziņu par labi paveiktu nelabu darbu.

Par to viņš saņēma uzslavu.

Šobrīd Kroulijs brauca ar ātrumu simt desmit jūdzes stundā kaut kur austrumos no Slo. Viņā nebija nekā dēmoniska, vismaz klasiskajā izpratnē ne. Nedz ragu, nedz spārnu. Jāatzīst, ka salonā skanēja Best of Queen ieraksts, taču tas vēl ne par ko neliecināja, jo visas salonā atstātās kasetes apmēram divu nedēļu laikā pārvērtās par Best of Queen albumiem. Velna prātā nebija īpaši ļaunu nodomu. Īstenībā viņš dīki prātoja, kas īsti ir Moey un Chandon.

Kroulijs bija tumšmatis ar izteiktiem vaigu kauliem, kājās viņam bija čūskādas kurpes - vismaz izskatījās, ka tās ir kurpes, - mēle bieži vien dīvaini šaudījās. Aizmirsies velns šad un tad iešņācās.

Arī acis viņš bieži nemirkšķināja.

Kroulijs brauca ar melnu 1926. gada Bentley, kuram līdz šim bija tikai viens saimnieks, proti, viņš pats. Par saviem spēkratiem viņš rūpējās.

Aizkavējās viņš tāpēc, ka bija sajūsmā par divdesmito gadsimtu, kurā jutās daudz labāk nekā septiņpadsmitajā un neizsakāmi labāk nekā četrpadsmitajā. Viena no brīnišķīgākajām laika īpatnībām, kā apgalvoja pats Kroulijs, ir pastāvīga attālināšanās no četrpadsmitā gadsimta -Dievzemītes, atvainojiet par nesmalkjūtību, garlaicīgākā laikmeta. Par divdesmito gadsimtu to gan nevarēja teikt. Pēdējās piecdesmit sekundes atpakaļskata spogulī mirgoja zilas gaismas, un Kroulijs zināja, ka viņam seko divi vīri, kuri šo laiku vēlējās padarīt vēl interesantāku.

Viņš iemeta skatienu pulkstenī (pielāgotā dziļūdens nirējam, kurš niršanas laikā vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis divdesmit vienā galvaspilsētā).³

Riepām kaucot, Bentley pagriezās, uz stūra palēkdamies uz diviem riteņiem, un tad brāzās lejup pa lapām klāto brauktuvi. Zilās gaismas sekoja.

Kroulijs nopūtās, noņēma roku no stūres un pagriezies izdarīja pār plecu sarežģītu žestu.

Mirgojošā gaisma izdzisa tālumā: policijas automašīna apstājās, par pārsteigumu tās pasažieriem. Paceļot pārsegu un redzot, par ko pārvērties dzinējs, pārsteigums bija vēl lielāks.

Tikmēr kapsētā garākais velns Hasturs padeva cigaretes galu mazākajam, Liguram, kurš bija vēl vairāk pieredzējis glūņa.

- Redzu gaismu, - viņš teica. - Beidzot tas maitasga-bals ir klāt.

- Ar ko viņš brauc? - Ligurs prasīja.

- Automobilī - tie ir tādi kā rati bez zirga, - paskaidroja Hasturs. - Šķiet, pēdējo reizi, kad tur biji, tas vēl nebija izgudrots. Vismaz, kā saka, netika plaši pielietots.

- Toreiz priekšā sēdēja vīrs ar sarkanu karogu, - Ligurs atcerējās.

- Rādās, šis tas tikmēr ir mainījies.

- Kāds tas Kroulijs ir? - Ligurs taujāja.

Hasturs nospļāvās.

- Pārāk aizsēdējies augšējā pasaulē, - viņš atbildēja. - No paša Sākuma. Ja gribi zināt, tikpat kā iedzimtais. Brauc vāģi ar telefonu.

Ligurs mirkli padomāja. Kā vairumam velnu viņam bija tikai vārga nojausma par tehnoloģijām, un viņš jau grasījās teikt, ka acīmredzot tādai ietaisei vajag daudz vadu, bet tad ievēroja, ka pie kapsētas vārtiem pieripo un apstājas Bentley.

- Turklāt nēsā saulesbrilles, - Hasturs pavīpsnāja, - pat bez vajadzības.

- Slava Sātanam! - viņš jau skaļāk teica.