Labas zīmes

- Slava Sātanam! - Ligurs piebalsoja.

- Sveiki! - Kroulijs viņiem pavirši pamāja. - Atvainojiet, ka noseboju, bet jūs jau paši zināt, ka ap šo laiku uz A40 pie Denhemas ir sastrēgumi, un kad mēģināju nogriezties uz Šorlīvudu...

- Un tagad, kad visi esam te, - Hasturs dziļdomīgi viņu pārtrauca, - laiks atskaitīties par dienas darbiem.

-Jā, darbiem, - Kroulijs pamāja, mazliet sakaunējies, it kā pēc daudziem gadiem būtu aizgājis uz baznīcu un jau aizmirsis, kuros brīžos jāpieceļas.

Hasturs nokremšļojās.

- Vedu kārdināšanā garīdznieku, - viņš paziņoja. - Saulainā dienā ejot pa ielu, melnsvārcis ieraudzīja skaistas meitenes, un es iesēju viņa prātā Šaubas. Viņš būtu iekļuvis svēto kārtā, bet pēc desmit gadiem nonāks mūsu rokās.

- Burvīgi, - Kroulijs atsaucīgi atbildēja.

- Bet es samaitāju politiķi, - ierunājās Ligurs. - Liku viņam domāt, ka neliels kukulis neskādēs. Nepaies ne gads, un viņš piederēs mums.

Abi nogaidoši skatījās uz Krouliju, kas veltīja viņiem saulainu smaidu.

- Jums tas patiks, - viņš teica, smaidīdams arvien platāk un sazvērnieciskāk. - Es pusdienlaikā Londonas centrā uz četrdesmit piecām minūtēm nobloķēju visu mobilo telefonu sakarus!

Iestājās klusums, vienīgi tālumā švīkstēja mašīnas.

- Jā? - Hasturs ierunājās. - Un kas tad notika?

- Tas nebūt nebija viegli, - Kroulijs paskaidroja.

- Un tas ir viss? - Ligurs prasīja.

- Paklau, ļautiņi...

- Kāds tam sakars ar dvēseļu piegādi mūsu saimniekam? - Hasturs painteresējās.

Kroulijs saņēmās.

Ko lai tādiem saka? Ka divdesmit tūkstoši cilvēku ārdījās uz velna paraušanu? Ka visā pilsētā aizžņaudzās tūkstošiem artēriju? Un, atgriezušies birojos, viņi izgāza to uz sekretārēm, ceļu policiju un citiem, un tie savukārt uz citiem. Un katrs centās izdomāt sīku preteklību, un izdomāja tās paši. Un tā līdz pašam vakaram. Blakusefekti bija neaprēķināmi. Tūkstošiem un tūkstošiem dvēseļu apsūbēja, turklāt tas nebija prasījis gandrīz nekādu piepūli.

Taču tādiem velniem kā Hasturs un Ligurs to nevarēja stāstīt. Četrpadsmitā gadsimta smadzenes nesagremos. Gadiem ilgi viņi medīja vienu un to pašu dvēseli. Jāatzīst, profesionāli, tomēr mūsdienās jādomā citādi. Plašā mērogā. Pasaulē ir pieci miljardi iedzīvotāju, tāpēc nevar šķiest spēkus atsevišķiem indivīdiem, jārīkojas ar vērienu. Tādi velni kā Ligurs un Hasturs to nesaprastu. Viņiem ne prātā neienāks, piemēram, izveidot televīziju velsiešu valodā vai izgudrot pievienotās vērtības nodokli. Vai Mančestru.

Par Mančestru Kroulijs bija jutis īpašu gandarījumu.

- Varenie acīmredzot ir apmierināti, - Kroulijs sacīja, - laiki mainās. Kas tad nu?

Hasturs noliecās pār kapakmeni.

- Lūk, kas, - viņš atbildēja.

Kroulijs ieraudzīja grozu.

- Ak, - viņš nopūtās, - nevar būt.

- Var gan, - Hasturs smaidīja.

-Jau?

-Jā-

- Nu, un tagad man vajadzētu...?

-Jā, - Hasturs izbaudīja mirkli.

- Bet kāpēc tieši es? - Kroulijs krita izmisumā. - Tu taču mani pazīsti, Hastur, zini, ka tas nav mans lauciņš...

- Ir gan, - Hasturs atbildēja. - Tieši tavs. Situsi tava zvaigžņu stunda. Nelaid garām! Laiki mainās.

- Tik tiešām, - Ligurs smaidīdams piebalsoja. - Laiki tuvojas beigām.

- Bet kāpēc es?

- Acīmredzot tev tiek izrādīta īpaša labvēlība, - Hasturs indīgi atbildēja. - Manuprāt, Ligurs par tādu iespēju atdotu labo roku.

- Tas tiesa, - Ligurs atzina, nodomādams, ka ne jau savējo. Visapkārt bija daudz labo roku, kāpēc lai zaudētu savu, vērtīgo?

Hasturs izvilka no netīrā lietusmēteļa kabatas dokumentu.

- Paraksties!... Te. - Starp vārdiem viņš ieturēja baisu pauzi.

Kroulijs neveikli izvilka no iekškabatas pildspalvu -slaidu un matēti melnu, kas izskatījās teju kosmiska.

- Jauka gan, - Ligurs atzina.

- Ar tādu var rakstīt pat upes dzelmē, - Kroulijs nomurmināja.

- Nez ko vēl viņi izgudros? - Ligurs prātoja.

- Lai ko, bet lai pasteidzas, - Hasturs norūca. - Nē. A. Dž. Kroulijs neder. Raksti savu īsto vārdu!

Kroulijs sērigi pamāja un uzšņāpa uz papīra sarežģītu, līkumainu parakstu. Tas sarkani nozibsnīja tumsā un tad apdzisa.

- Kas man tagad jādara? - viņš painteresējās.

- Saņemsi instrukcijas, - Hasturs uzmeta viņam drūmu skatienu. - Kroulij, kāpēc tu tā uztraucies? Pienācis brīdis, kuru gatavojām gadsimtiem.

-Jā. Labi, - Kroulijs pamāja. Ne miņas no veiklā darboņa, kas pirms dažām minūtēm izslīdēja no mašīnas kā glodene. Seja kā vajātam dzīvniekam.

- Mūs gaida mūžīgā triumfa mirklis!

- Mūžīga. Jā, - Kroulijs piebalsoja.

- Un tu būsi līdzeklis spožās nākotnes sasniegšanai!

- Līdzeklis. Jā, - Kroulijs murmināja.

Viņš paņēma grozu, it kā tas varētu uzsprāgt. Starp citu, savā ziņā tā tas arī bija paredzēts.

- Nu labi, - Kroulijs izmeta. - Es pazūdu. Labi? Ķeršos pie lietas. Ne jau tāpēc, ka gribētu ātrāk tikt no tā vaļā, - viņš steidzīgi piebilda, labi zinādams, kas notiks, ja Hasturs iesniegs par viņu sliktu ziņojumu. - Jūs jau mani pazīstat. Esmu īsts entuziasts.

Abi vecākie velni klusēja.

- Labi, es laižos, - Kroulijs vāvuļoja. - Uz redzi, čaļi, uz redzi! Jā. Lieliski. Jauki. Čau!

Kad Bentley izgaisa tumsā, Ligurs ierunājās:

- Ko viņš beigās teica?