Labas zīmes

Māsa Mērija Daiļrunātāja jau no bērna kājas bija uzticīga Sātanam. Bērnībā viņa apmeklēja Sabata skolu un par labu rokrakstu un aknām tika apbalvota ar melnām zvaigznēm. Kad viņai lika iestāties Čalotāju ordenī, viņa paklausīja, jo bija šajā jomā apveltīta ar dabisku talantu un zināja, ka būs draugu vidū. Iespējams, ka labvēlīgos apstākļos māsa Mērija būtu apdāvināta ar loģisku domāšanas spēju, tomēr viņa jau sen saprata, ka ar tukšām smadzenēm, kā viņa pati teica, dzīves ceļu iet vieglāk. Šobrīd māsas Mērijas rokās tiek atdots zeltmatains vīriešu kārtas mazulis, kuru sauksim par Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu, Tumsas pavēlnieku.

Turiet acis un ausis vaļā! Tūlīt sāksies.

- Vai tas ir viņš? - skatīdamās uz bērnu, māsa Mērija jautāja. - Gaidīju, ka būs ērmotas acis. Sarkanas vai zaļas. Un šķelti nadziņi. Un sarullēta astīte.

Viņa apskatīja mazuli no visām pusēm. Ragu arī nebija. Velna bērns izskatījās aizdomīgi normāls.

-Jā, tas ir viņš, - Kroulijs atbildēja.

- Padomā tik, es turu rokās Antikristu, - māsa Mērija jūsmoja. - Un tagad es viņu nomazgāšu un saskaitīšu viņa sīciņos kāju pirkstiņus...

Māsa Mērija runāja ar bērnu, jau iegrimusi savā pasaulē. Kroulijs pavicināja roku viņai gar plīvuru.

- Paklau? Paklau? Māsa Mērija!

- Atvainojiet, ser. Tiešām jauks un mīļš. Atsities tētī? Varu saderēt, ka jā. Droši vien izskatās pēc sava mīļā papucīša...

- Nē, - Kroulijs noteiktā balsī atbildēja. - Es jūsu vietā tagad ietu uz palātu.

- Interesanti, vai izaudzis viņš mani atcerēsies? - lēni slīdēdama pa gaiteni, māsa Mērija prātoja.

- Cerēsim, ka ne, - Kroulijs izmeta un devās projām.

Māsa Mērija pa naksnīgajiem slimnīcas gaiteņiem saudzīgi nesa Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku. Atradusi ratiņus, viņa ielika tajos mazuli.

Zīdainis ieguldzinājās. Māsa Mērija viņu pakutināja.

Durvīs parādījās cienīga galva un pajautāja:

- Māsa Mērija, ko jūs te darāt? Vai jums nav jādežurē ceturtajā palātā?

- Misters Kroulijs teica...

- Labāk jau ejiet uz palātu, kā pieklājas krietnai mūķenei! Vai neredzējāt tuvumā laimīgo tēvu? Uzgaidāmajā telpā viņa nav.

- Es redzēju tikai misteru Krouliju, un viņš man teica...

- Par to es nešaubos, - māsa Greisa Pļāpīgā attrauca. - Laikam jāiet meklēt to sasodīto vīru! Bet jūs ejiet un nenolaidiet no viņas acis, labi? Pati vārga, bet bērns veselīgs. Kāpēc jums raustās plakstiņš? Kaut kas nav kārtībā?

- Jūs taču zināt! - māsa Mērija viltīgi nosēca. - Mazuļi. Jāsamaina.

- Protams, kā tad citādi. īstajā laikā. Tomēr nevaram pieļaut, ka tēvs klīst riņķī, vai ne? - māsa Greisa atbildēja.

- Ka neierauga to, ko nevajag. Tāpēc pagaidiet tepat un uzmaniet bērnu, esiet tik labiņa.

To pateikusi, viņa aizslīdēja pa vaskoto grīdu. Māsa Mērija stūma ratiņus uz palātu.

Misis Janga bija ne tikai vārga, bet ari cieši aizmigusi -ar tāda cilvēka izskatu, kurš godīgi paveicis savu darbu un pārējo atstājis citu ziņā. Mazulis A gulēja viņai blakus, jau nosvērts, ar vārda zīmi. Māsa Mērija, audzināta būt izpalīdzīga, noņēma birku, norakstīja to un kopiju piekabināja bērnam, kas bija nodots viņas gādībā.

Abi mazuļi izskatījās līdzīgi - sīki, plankumaini un atgādināja Vinstonu Čērčilu.

Bet tagad, māsa Mērija nodomāja, man derētu tase tējas.

Vairums klostera mūķeņu ticēja vecmodīgajam Sātanam, tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki. Viņas tā bija audzinātas, lai gan īstenībā nebija ļaunas. Cilvēciskas būtnes parasti nav ļaunas. Cilvēku vienīgā nelaime ir tā, ka tie aizraujas ar jaunām idejām, piemēram, uzauj garus zābakus un sāk šaut citus nost, vai ietinas baltos palagos un linčo cilvēkus, vai arī uzstīvē izbalinātus džinsus un dārdina ģitāras. Pietiek piedāvāt jaunus principus un modi, un ļaudis ar sirdi un dvēseli sekos. Lai vai kā, audzināšana Sātana garā to kaut kā mīkstināja. Tas vienkārši bija kaut kas, ko darīt sestdienu vakaros. Bet pārējā laikā viņas dzīvoja, kā varēja, tāpat kā visi. Turklāt māsa Mērija bija slimnieku kopēja, un tās, lai kam arī tic, visupirms ir māsas, kurām jāskrien pa galvu pa kaklu, jānēsā pulkstenis otrādi, ārkārtas gadījumos jāsaglabā miers un jāalkst pēc tases tējas. Māsa Mērija cerēja, ka drīz kāds atnāks, jo visu svarīgāko bija paveikusi un tagad gribēja tēju.

Cilvēku darīšanas var saprast labāk, ja ņem vērā, ka lielos triumfa mirkļus un traģēdijas vēsturē nerada cilvēku labestība vai ļaunums, bet galvenokārt fakts, ka viņi ir cilvēki.

Pie durvīm kāds klauvēja. Māsa Mērija gāja atvērt.

- Vai viss jau galā? - misters Jangs prasīja. - Esmu tēvs. Vīrs. Vai nav vienalga. Gan tas, gan tas.