Labas zīmes

Māsa Mērija bija domājusi, ka Amerikas kultūras atašejs izskatīsies kā ekrāna varoņi Bleiks Karingtons vai Dž. R. Jūings. Diemžēl misters Jangs neatgādināja nevienu no televīzijā redzētajiem amerikāņiem, ja nu vienīgi šerifu ar lādzīgu seju no laba detektīvseriāla.⁵ Māsa Mērija bija vīlusies. Arī viņa kamzolis neiedvesa cieņu.

Neatlika nekas cits kā vilšanos apslāpēt.

- Ak jā, - māsa Mērija novilka. - Apsveicu! Jūsu kundze sieva aizmigusi, nabadzīte.

Misters Jangs pameta skatienu pār viņas plecu.

- Dvīņi? - viņš pajautāja, grasīdamies paņemt pīpi, apraudamies un beigās tomēr paņemdams. - Dvīņi? Neviens mūs nebrīdināja.

- Ai nē, - māsa Mērija steidza atbildēt. - Šis ir jūsējais. Otrs... nu... citiem. Vienkārši pieskatu, kamēr atnāks māsa Greisa.

- Nē, - viņa atkārtoja, pamādama uz Nelabo, Karaļu iznīcinātāju, Bezdibeņa eņģeli, Lielo Nezvēru, vārdā Pūķis, Šās Pasaules princi, Melu tēvu, Velna izdzimumu un Tumsas pavēlnieku, un tad aši nobērdama, - tas noteikti ir jūsējais. No galvas līdz pat šķeltajiem nadziņiem, kuru viņam nav, - viņa žigli piemetināja.

Misters Jangs pameta skatienu lejup.

- Ak jā, - viņš šaubīdamies pamāja. - Izskatās kā no manas ģimenes. Viss kārtībā, vai ne?

- Nūja, - māsa Mērija atbildēja, - normāls bērns. Pavisam, pavisam normāls.

Iestājās klusums. Abi skatījās uz gulošo mazuli.

-Jūs runājat tikpat kā bez akcenta, - māsa Mērija turpināja, - vai ilgi jau te dzīvojat?

- Desmit gadi būs, - misters Jangs mulsi pasmaidīja. - Darba vieta tika pārcelta, saprotiet, un arī man bija jāpārceļas.

- Vienmēr esmu domājusi, ka tāds darbs kā jums ir ļoti interesants, - māsa Mērija sacīja.

Misters Jangs ar pateicību viņu uzlūkoja. Ne jau visi spēj novērtēt grāmatveža darba radošo pusi.

- Gan jau vecajā vietā viss bija citādi, - māsa Mērija turpināja.

- Domāju gan, - misters Jangs atbildēja, lai gan līdz šim nebija par to domājis.

Lūtona gan, cik viņš atcerējās, bija visai līdzīga Tedfīl-dai. Tādi paši dzīvžogi starp māju un dzelzceļa staciju. Arī cilvēki neko daudz neatšķīrās.

- Visupirms jau augstākas ēkas. - Māsas Mērijas balsī jautās izmisums.

Misters Jangs viņu uzlūkoja, atcerēdamies tikai Alliance un Leicester birojus.

-Jādomā, ka jums bieži jāiet uz dārza svētkiem, -mūķene nerimās.

Jā. Nu jau bija pamats zem kājām. Deirdrei tādas lietas patika.

- Bez sava gala, - viņš izjusti sacīja. - Deirdre tad vāra viesiem džemu, vai zināt. Un man parasti jāpalīdz viņai gatavot kokteili Baltais zilonis.

Neko tamlīdzīgu par pieņemšanu Bekingemas pilī māsa Mērija nebija dzirdējusi, lai gan tas izklausījās ticami.

- Droši vien īpašas veltes, - viņa sacīja, - kaut kur lasīju, ka ārzemju monarhi pasniedzot mūsu karalienei dažādas dāvanas.

- Atvainojiet...

- Esmu dedzīga karaliskās ģimenes piekritēja, vai zināt.

- Ak, es ari, - bilda misters Jangs, pateicīgi pārlēkdams uz citu ledus gabalu, kas peldēja viņa apjukušās apziņas straumē.

Jā, par karalisko ģimeni varēja runāt droši. Protams, par tiem, kuri galvenokārt nodarbojās ar māšanu no tribīnēm un svinīgu tiltu atvēršanu. Ne jau tiem, kas iet uz nakts diskotēkām un netiek vaļā no paparaci.⁶

-Jauki, - māsa Mērija pamāja. - Man šķita, ka jūs viņus nemīlat, jo sarīkojāt revolūciju un visas tējas servīzes sagāzāt upē.

Viņa tarkšķēja tālāk, Ordeņa instrukciju iedrošināta, kas paredz mūķenēm runāt visu, kas ienāk prātā.

Misters Jangs vairs neko nesaprata, bet bija pārāk noguris, lai par to raizētos. Varbūt reliģijas iespaidā cilvēki kļūst jocīgi. Kaut jel misis Janga pamostos! Bet tad kāds vārds māsas Mērijas čivināšanā aizskāra viņa prātā cerīgu stīgu.

- Vai es varētu palūgt jums tasi tējas? - misters Jangs uzdrošinājās pajautāt.

- Apžēliņ, - māsa Mērija ķēra ar roku pie mutes, - esmu pilnīgi kā galvu pazaudējusi!

Misters Jangs neko neteica.

- Tūdaļ pat, - viņa sacīja. - Bet varbūt labāk gribat kafiju? Stāvu augstāk ir kafijas automāts.

- Lūdzu, tēju, - misters Jangs palika pie sava.

- Augstā debess, jūs tik tiešām esat pie mums iedzīvojies, - steigdamās projām, māsa Mērija līksmi tērgāja.

Misters Jangs, palicis viens ar guļošo sievu un diviem aizmigušiem zīdaiņiem, saguma krēslā. Nūja, viņām tak agri jāceļas un visu laiku jākrīt ceļos. Krietni cilvēki, tomēr mazliet ķerti. Reiz viņš bija redzējis Kena Rasela filmu par mūķenēm. Tagad it kā tādām lietām nevajadzētu notikt, taču nav dūmu bez uguns...

Viņš nopūtās.

Un tad pamodās mazulis A un sāka neganti brēkt.

Kur tas laiks, kad misters Jangs bija mierinājis kliedzošu bērneli! Atklāti sakot, tas viņam nepadevās. Viņš no laika gala cienīja seru Vinstonu Čērčilu, un pliķēt viņa mazo kopiju pa dibenu šķita nepieklājīgi.

- Laipni lūdzu pasaulē, - misters Jangs izklaidīgi teica. - Gan jau drīz pieradīsi.

Mazulis aizvēra muti un skatījās uz misteru Jangu kā nepaklausīgs ģenerālis.