Labas zīmes

Un tad, kad tu beidzot sāc domāt, ka cilvēka izdarības ir daudz ļaunākas par elli, viņš pēkšņi izrāda tādu labestību, par kādu Debesīs var tikai sapņot. Bieži vien tas pats cilvēks. Brīvā griba, protams, pie vainas. Velns parāvis!

Azirafals reiz mēģināja to Kroulijam izskaidrot, kaut kad ap 1020. gadu, kad tika noslēgts viņu savstarpējais Mazais līgums. To, vai cilvēks esot labs vai ļauns, nosakot viņa paša griba. Savukārt Azirafala un Kroulija ceļi esot noteikti jau no paša sākuma. Cilvēki nevar kļūt patiesi svēti, eņģelis paskaidroja, ja viņiem arī nav iespējas būt izteikti ļauniem.

Kroulijs bija laiciņu padomājis un tad, ap 1023. gadu, atbildēja: Pagaidi, pagaidi, bet tā taču būtu tikai tad, ja visi startētu ar vienādām iespējām, pareizi? Ir taču atšķirība, vai piedzimsti kara laikā nožēlojamā būdā vai arī lepnā pilī?

Ak, atbildēja Azirafals, tas taču ir labi. Jo zemāks starts, jo vairāk iespēju.

Kroulijs secināja, ka tas esot vājprāts.

Azirafals sūrojās, ka labāk viņš izskaidrot nevarot.

Azirafals. Ienaidnieks, protams. Taču seštūkstoš gadus vecs ienaidnieks ir gandrīz vai draugs.

Kroulijs noliecās un paņēma mašīnas telefonu.

Velnam jāiztiek bez brīvas gribas. Taču, laiciņu dzīvojot cilvēku vidū, šo to var iemācīties.

misteram jangam nepatika nedz Damjens, nedz Vērmelis, vispār neviens no māsas Mērijas Daiļrunātājas ieteiktajiem vārdiem, no kuriem puse bija aizgūti no Elles iemītniekiem un lielākā daļa saistījās ar Holivudas zelta laikmetu.

- Nu labi, - mazliet aizvainota, māsa Mērija beigās teica, - manuprāt, Erolam nav ne vainas. Tāpat arī Kerijam. Jauki amerikāņu vārdi.

- Es gribētu kaut ko, nu, tradicionālāku, - paskaidroja misters Jangs. - Mūsu ģimenē vienmēr bijuši labi, vienkārši vārdi.

Māsa Mērija atplauka.

- Pareizi! Tieši manas domas: vecie vārdi ir vislabākie.

- Piedienīgu angļu vārdu no Bībeles, - misters Jangs prātoja, - Matejs, Marks, Lūka vai Džons...

Māsa Mērija saviebās.

- Diemžēl man tie neliekas kārtīgi vārdi no Bībeles, -misters Jangs piebilda. - Drīzāk jau piestāvētu kovbojiem vai futbolistiem.

- Zauls arī jauks, - māsa Mērija centās no visas sirds.

- Es negribu neko pārāk vecmodīgu, - misters Jangs sacīja.

- Varbūt Kains? Izklausās ļoti moderni, tik tiešām, -māsa Mērija piedāvāja.

- Hm, - misters Jangs šaubījās.

- Bet galu galā... mums taču ir Ādams, - māsa Mērija neatlaidās, nodomādama, ka tā būs visdrošāk.

- Ādams? - misters Jangs pārjautāja.

nebūtu slikti, ja sātaniskās mūķenes lieko, proti, mazuli B, būtu slepeni atdevušas adopcijai un viņš augtu kā parasts, laimīgs bērns, kas smejas, skraida un draiskojas par prieku vecākiem un visbeidzot izaug par parastu, ar dzīvi apmierinātu pieaugušo.

Iespējams, ka tieši tā arī notika.

Iedomājieties, ka viņš pamatskolā saņem balvu glītrakstīšanā, necili, tomēr patīkami pavada laiku universitātē, pēc tam strādā Tedfīldas un Nortonas būvnieku asociācijas algu nodaļā, apprec mīļu meiteni. Iespējams, ka jūs gribētu iztēloties arī dažus bērnus un vaļasprieku - antīku motociklu restaurāciju vai tropisko zivtiņu audzēšanu.

Bet jūs jau negribat zināt mazuļa B likteni.

Lai nu kā, jūsu variants mums patīk vislabāk.

Varbūt viņš ar savām tropiskajām zivīm iegūs godalgu.

dorkingā, sarejā, nelielas mājas guļamistabas logā dega gaisma.

Ņūtonam Pulsiferam bija divpadsmit gadu. Viņš bija vājš, ar brillēm, un jau pirms vairākām stundām viņam vajadzēja būt gultā.

Tomēr māte, ieņēmusi galvā, kas dēls ir ģēnijs, ļāva viņam palikt nomodā daudz ilgāk un veikt “eksperimentus”.

Zēna pēdējais izmēģinājums bija kontaktdakšas nomaiņa vecam bakelita radio, kuru māte viņam bija atdevusi rotaļām. Ņūtons sēdēja pie sava, kā pats to lepni sauca, darbgalda (veca galda, uz kura salikti vadu rituļi, baterijas, spuldzītes un mājās gatavots kristāldetektors, kas nekad nav darbojies). Bakelita radio klusēja, un ej nu sazini, vai eksperiments izdosies.

Pie zēna guļamistabas griestiem kokvilnas auklās karājās trīs greizi lidmašīnu modeļi. Pat pavirši skatoties, varēja redzēt, ka gatavoti ar pūlēm un ļoti uzmanīgi, lai gan ne visai prasmīgi. Ņūtons ar tiem bezcerīgi lepojās - pat ar Spitfire, kura spārni nemaz neizskatījās pēc spārniem.

Atstūmis brilles uz deguna un nolicis malā skrūvgriezi, Ņūtons sāka pētīt kontaktdakšu un nolika malā skrūvgriezi.