Labas zīmes

Lūk, ko vēstīšu tev, un izsver manus vārdus viedi! Atjās četri, un četri atjās, un trīs atjās no debesīm, bet viens atjās liesmās, un nekas samos neapturēs - nedz zivis, nedz lietus, nedz nūja, nedz Nelabais vai Eņģelis. Un tu, Anatēma, arī būsi kopā ar viņiem.

Anatēmai patika lasīt par sevi.

(Gādīgi vecāki, īsto svētdienas laikrakstu lasītāji, pērk grāmatas, kuru varoņiem un varonēm doti viņu bērnu vārdi, lai radītu bērnos interesi par lasīšanu. Anatēmas gadījumā Grāmatā darbojās ne tikai viņa pati, bet arī viņas vecāki, vecvecāki un tā tālāk, sākot ar septiņpadsmito gadsimtu. Mazā egocentriķe nepievērsa uzmanību faktam, ka Grāmata klusē par viņas bērniem un visu, kas notiks vēlāk nekā pēc vienpadsmit gadiem. Astoņu gadu vecumā vienpadsmit gadi šķiet vesela dzīve. Protams, ja ticam Grāmatai, tā tiešām arī ir.)

Anatēma bija gudra meitene ar bālu seju, melnām acīm un matiem. Cilvēki viņas klātbūtnē parasti jutās neveikli. Šo īpašību meitene bija mantojusi no vec-vec-vec-vec-vec-vecmammas, tāpat arī ārkārtējas gaišredzīgas spējas, kas nenāca viņai par labu.

Vienīgais, ko skolotāji Anatēmai uzdrošinājās pārmest, bija pareizrakstība, kas pirms trīssimt gadiem nevienu nešausminātu.

mūķenes samainīja mazuli A pret mazuli B atašeja sievas un drošībnieku klātbūtnē, viltīgi izstumdamas ratiņus ar bērnu (lai nosvērtu, kā to paredz noteikumi) un brīdi vēlāk atvezdamas atpakaļ citu.

Pats kultūras atašejs, Tadeušs Dž. Doulings, pirms dažām dienām tika steidzīgi izsaukts uz Vašingtonu, taču uzturēja ar sievu telefoniskus sakarus visā dzemdību laikā, palīdzēdams elpot.

Diemžēl tajā pašā laikā pa citu telefonu viņš runāja ar investīciju padomnieku. Vienreiz viņš bija spiests uz divdesmit minūtēm kontaktu ar sievu pārtraukt.

Taču beigās viss bija kārtībā.

Bērna nākšana pasaulē ir vislīksmākā kopējā pieredze divu cilvēku dzīvē, un viņš nevēlējās no tās zaudēt ne mirkli.

Viens no drošībniekiem pēc atašeja norādījuma uzņēma dzemdības videolentē.

ļaunums, kā zināms, neguļ, tamdēļ nesaprot, kāpēc citiem jāguļ. Taču Kroulijam patika pagulēt, jo miegs taču ir viena no pasaules baudām. Sevišķi pēc kārtīgas maltītes. Piemēram, viņš nogulēja gandrīz visu deviņpadsmito gadsimtu. Ne jau spiestā kārtā, bet sava prieka pēc.¹¹

Viena no pasaules baudām. Tāpēc labāk izmantot izdevību tās izbaudīt tagad, kamēr vēl ir laiks.

Bentley rēkdams traucās nakti uz austrumiem.

Protams, principā Kroulijs atbalstīja Armagedonu. Ja kāds pajautātu, kāpēc viņš gadsimtiem jaucas cilvēces darīšanās, tad saņemtu atbildi: Nu, lai sagatavotu Pastaro kauju un Elles triumfu. Tomēr sagatavot bija viena lieta, bet ļaut, lai tā patiešām notiek, - pavisam cita.

Kroulijs nešaubījās, ka piedzīvos pasaules galu, jo bija nemirstīgs, tātad bez izvēles tiesībām. Tomēr viņš bija cerējis, ka līdz pastardienai vēl ļoti tālu.

Cilvēki viņam bija iepatikušies. Un tas velnam ir ievērojams trūkums.

Kroulijs gan centās, kā varēdams, sarūgtināt viņu īso dzīvi, jo darbs paliek darbs, taču viņa sagudrotās ļaundarības nespēja stāvēt līdzās tām, ko pastrādāja paši cilvēki. Šķita, ka viņiem uz tām ir īpašs talants. Acīmredzot ļaunums cilvēkos bija ieprogrammēts. Cilvēks ierodas pasaulē, kas darbojas pret viņu tūkstoš dažādos veidos, un pēc tam lielāko daļu spēku izšķiež, lai tā kļūtu vēl sliktāka. Jo tālāk, jo grūtāk Kroulijam bija izgudrot kaut ko velnišķīgu, kas izceltos uz dabiskā, visuresošās nelietības fona. Ne reizi vien pagājušās tūkstošgades laikā viņam gribējās Elles priekšniekiem ziņot: Paklau, varam jau padoties, aizklapēt bodīti ciet un pārcelties uz šejieni, jo neizgudrosim neko jaunu, ko viņi jau nedarītu. Viņi dara to, ko mēs pat iedomāties nevaram, piemēram, šo to ar elektrodiem. Viņiem ir tas, kā nav mums. Proti, iztēle. Nu un arī elektrība, saprotams.

Viens no cilvēkiem tā arī rakstīja, vai ne... Elle tukša, visi velni uz Zemes.'

Kroulijs savulaik saņēma uzslavu par spāņu inkvizīcijas izgudrošanu. Toreiz viņš bija Spānijā, lielākoties uzturēdamies jaukās vietās, tavernās un par inkvizīciju neko nezināja, līdz beidzot saņēma uzslavu. Viņš aizgāja, lai apskatītos, kāda tā izskatās, un pēc tam nedēļu dzēra.

Ir gan tas Hieronīms Bošs. Gatavais ērms.