Labas zīmes

Pie galda sēdēja vēl trīs cilvēki: misis Ormeroda no Belsaizas parka ar tumšzaļu cepuri galvā, kas iepriekšējā dzīvē, iespējams, bija puķupods, misters Skrogijs - vājš, bāls vīrietis ar izvalbītām bezkrāsainām acīm, un Džūlija Petlija no Hair Today', Haistrītas frizētavas, tikko no skolas sola, ieņēmusi galvā, ka viņai piemīt spēcīgas, vēl neatklātas okultās spējas. Lai tās nostiprinātu, Džūlija sāka nēsāt pārlieku daudz nobružātu sudrablietu un lietot zaļas acu ēnas. Viņai pašai šķita, ka izskatās rēgaina, izdēdējusi un romantiska, un tā arī būtu, ja viņa nokristos svarā vēl par piecpadsmit kilogramiem. Džūlija nešaubījās, ka slimo ar anoreksiju, jo ikreiz, ieskatoties spogulī, viņai pretī skatījās neapstrīdami tukla būtne.

- Vai mēs varētu sadoties rokās? - misis Treisija ierosināja. - Un vēl jābūt pilnīgam klusumam. Garu pasaule ir ļoti jūtīga pret vibrācijām.

- Pajautājiet, vai tur ir mans Rons, - ierunājās misis Ormeroda. Zods viņai bija stūrains kā ķieģelis.

- Noteikti, mīļā, bet jūs nedrīkstat runāt, kamēr es nodibinu sakarus.

Iestājās klusums, vienīgi misteram Skrogijam kurkstēja vēders.

- Lūdzu, atvainojiet, dāmas, - viņš nomurmināja.

Gadu gaitā, paceļot Plīvuru un pētot Noslēpumus,

misis Treisija atklāja, ka pietiek ar divām minūtēm klusuma, lai nodibinātu sakarus ar garu pasauli. Ja ilgāk, klienti kļūst nemierīgi, ja mazāk, tad uzskata, ka par seansu pārmaksājuši.

Misis Treisija prātā sastādīja iepirkumu sarakstu.

Olas. Salāti. Unce kausēta siera. Četri tomāti. Sviests. Tualetes papīra rullis. To nedrīkst aizmirst, jau iet uz beigām. Jauks aknu gabaliņš misteram Šedvelam, nabaga vecajai dvēselei, žēl cilvēka...

Laiks.

Misis Treisija atmeta galvu, bezspēcīgi nolaida to uz pleca un tad atkal pacēla. Acis viņai bija gandrīz aizvērtas.

- Tagad viņa iedziļinās, mīļā, - misis Treisija dzirdēja misis Ormerodu čukstam Džūlijai Petlijai, - par to nav jāuztraucas. Viņa tikai kļūst par tiltu ar To Pusi. Tūlīt parādīsies gars, kurš viņu vadīs.

Misis Treisiju tāda uzmanība kaitināja, un viņa klusi novaidējās.

- Ooooooo!

Pēc tam spalgā, trīcošā balsī viņa turpināja:

- Vai tu tur esi, mans garu vadoni?

Spriedzes radīšanai misis Treisija mirkli pagaidīja.

Mazgāšanas šķīdums, divas bundžas pupiņu konservu. Vaimandieniņvai, vēl arī kartupeļi.

-Jā? - misis Treisijas balss skanēja dobji un čērkstoši.

- Vai tas esi tu, Džeronimo?

- Au, es, jā... - viņa pati atbildēja.

- Šodien mūsu pulciņā ir jauns biedrs, - misis Treisija paziņoja.

- Hau, mis Petlija! - viņa atbildēja kā Džeronimo.

Misis Treisija no sākta gala uzskatīja, ka sarkanādaina indiāņa gars ir būtiska seansu sastāvdaļa, turklāt vārds viņai patika. To viņa pateica ari Ņūtonam, kurš saprata, ka par Džeronimo misis Treisija neko nezina, tomēr neuzdrošinājās to teikt.

- Ai, - iepīkstējās Džūlija. - Patīkami ar jums iepazīties.

- Džeronīmo, vai mans Rons tur arī ir? - pajautāja misis Ormeroda.

- Hau, skvo¹⁰ Beril, - misis Treisija atbildēja, - pie mana vigvama durvīm stiepjas neiedomājami gara zudušo dvēseļu rinda. Iespējams, ka tur ir arī tavs Rons. Hau.

Misis Treisija no pieredzes zināja, ka Rons jāpiemin tikai seansa beigās. Pretējā gadījumā Berila Ormeroda visu tikšanās laiku stāstīs nelaiķim, kas noticis pēc viņu pēdējās tērzēšanas... (... paklau, Ron, vai atceries, mūsu Ērika pastarīte, Sibilla, tu viņu gan tagad vairs nepazītu, jā, Sibilla aizrāvusies ar makramē, bet mūsu Letīcija, mūsu Karenas vecākā, kļuvusi par lesbieti, bet mūsdienās tas nav nekas slikts, un raksta disertāciju par Serdžo Leones filmām no feministu skatpunkta, bet mūsu Stens, vai zini, viens no mūsu Sandras dvīņiem, es tev pagājušo reizi par viņu stāstīju, nu, viņš uzvarēja šautriņu mešanas turnīrā, un tas ir jauki, jo mēs taču uzskatījām viņu par tādu kā mem-mesdēliņu, un šķūnī sija pa pusei sagāzusies, bet es nesen parunāju ar mūsu Sindijas jaunāko, kurš strādā par celtnieku, un viņš atnāks svētdien, un, ak, tas man atgādina...)

Nē, Berila Ormeroda lai pagaida. Noplaiksnīja zibens, tālumā noducināja pērkons. Misis Treisija jutās lepna, it kā tas būtu viņas nopelns. Zibens radīja vēl labāku auru nekā sveces. Saziņā ar gariem gaisotne taču ir galvenais.

- Bet tagad, - misis Treisija sacīja jau savā balsī, - misters Džeronīmo grib zināt, vai mūsu vidū ir misters Skro-

gijs-

Skrogija bālganās acis iedegās.

- Hm, tas taču esmu es, - viņa balsī skanēja cerība.

- Nu, tad jau kāds ar jums grib sazināties.

Misters Skrogijs nāca uz seansiem jau mēnesi, tomēr nespēja iedomāties, ka varētu saņemt vēsti. Bija situsi viņa stunda.

- Vai pazīstat kādu, vārdā, hm, Džons?

- Nē, - misters Skrogijs atbildēja.

- Acīmredzot kosmiska kļūme. Varbūt Toms. Vai Džims, vai, hm, Deivs.

- Biju pazīstams ar kādu Deivu Hemelhepstedā, - misters Skrogijs tā kā šaubījās.

- Tik tiešām, viņš saka, ka pirmīt teicis Hemelhep-steda, - misis Treisija paskaidroja.

- Pagājušajā nedēļā nejauši satikāmies: viņš pastaigājās ar suni un izskatījās sveiks un vesels, - misters Skrogijs apjuka.