Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Viņi sāka ar Centrālparka zvērudārzu. Bet, nosprie­duši, ka kļūt par dzīvnieku būrī nudien nav tīkama iz­klaide leduslācis izskatījās nožēlojams -, viņi žigli aiz­gāja no zvērudārza un sāka meklēt dzīvniekus parkā, kur tie brīvi skraidīja apkārt un kuru apveidu viņi uz pāris stundām varētu aizņemties.

Pēc kāda laiciņa Filipa nolēma pieņemt vāveres vei­dolu, un viņa bija sajūsmā, skraidot augšup un lejup pa kokiem. Viņa pat vajāja dažus tūristus, kas vilcinājās atdot savus riekstus. Filipa tomēr nebija gaidījusi, ka vāverei būs blusas vai arī tik nejauku attieksmi no burunduka, kura kokā viņa aiz pārskatīšanās bija uzrāpu­šies. Un, kad viņu sāka vajāt kaķis, meitene ar prieku atgriezās savā iepriekšējā izskatā.

Džonam bija grūtāk izraudzīties dzīvnieku, par kuru viņš gribētu kļūt. Pēc viņa domām, vāveres bija pārāk glītas un meitenīgas, un viņš jau grasījās atgriezties zvērudārzā un galu galā kļūt par leduslāci vai varbūt jūraslauvu, kad pamanīja kaut ko tādu, kas viņam šķita daudz valdzinošāks.

Netālu no slidotavas kāds vīrietis dažiem bērniem de­monstrēja medības ar piekūnu. Tiklīdz Džons ieraudzīja skaisto, lielo zilganas smilškrāsas piekūnu, viņš aši kon­sultējās ar māti, izrunāja savu fokusa vārdu (ABECEDARIAN) un kļuva par piekūnu, kura vārds bija Moltijs. (Fokusa vārdi ir slepenie vārdi, ko džini lieto, lai koncentrētu savu džina spēku gluži kā-palielināmais stikls fokusē saules siltumu vienā mazā punktā uz pa­pīra lapas, aizdedzinot to.)

Lielie piekūni ir pasaules ātrākie putni, un Džons lieliski pavadīja laiku, lidodams augstāk par koku ga­lotnēm, piķējot uz pāris stulbiem baložiem un kādu zēnu, kas nodarbojās ar tai chi, tad nolaizdamies pēc medījuma, ko piedāvāja Moltija dresētājs, un to visu ar 200 jūdžu ātrumu stundā.

Džona piedzīvojums tomēr nebija patīkams vien. Vēl vairākas stundas pēc tam Džons aizvien rīstījās, atmi­nēdamies, cik pretīgi garšoja beigtā pele, ko viņam kā atalgojumu bija pasniedzis mednieks.

Par spīti tam, Džons nolēma, ka vairāk par visu viņš uz Ziemassvētkiem vēlas saņemt lielo piekūnu. Un pēc rūpīgiem meklējumiem internetā viņš šo lūgumu izteica tēvam.

Edvards Gonts bija cilvēks un tāpēc laicīgs, kā mēdza sacīt dvīņu tēvocis Nimrods (arī liels un varens džins). Tas nozīmēja, ka, tāpat kā visi cilvēki, viņš ir veidots nevis no uguns, bet zemes un tāpēc bija gluži parasts. Tomēr tas nenozīmēja, ka Gonta kungam nebija ne­kāda teikšana par saviem fantastiski apdāvinātajiem bērniem. īpaši ziemā, kad viņš zināja, ka tie ir vairāk vai mazāk bezspēcīgi. Tad viņam bija daudz lielāka vē­lēšanās izturēties pret tiem kā pret parastiem bērniem un aizliegt darīt vai iegūt to, ko viņš neatzina par labu. Piemēram, dabūt lielo piekūnu.

-     Es vēl saprastu, ja tu vēlētos kanārijputniņu, Gonta kungs sacīja, aizslēpies aiz laikraksta, kad Džons kādu rītu pie brokastīm bija ieminējies par to. Pat papagaili. Bet piekūnu? Piekūns ir pavisam kas cits, Džon. Piekūni ir plēsoņas. Ja nu tas parkā uzbrūk kāda cilvēka sunim? Es varētu nonākt tiesā, kur mani iesūdzētu par miljons dolāru. Un kas tad notiktu ar mums visiem?

-    Tēt, Džons iebilda, runa ir par piekūnu, nevis pterodaktilu.

Bet Gonta kungs nebija pārliecināms.

-    Ja tu vēlies kādu mīluli, kāpēc lai tā nebūtu smilšu pele vai kāmis kā… Viņš gribēja teikt "kā jebkuram normālam zēnam", bet aprāvās, atcerējies, ka viņa dēls nemaz tāds nebija. Tāpat kā viņa meita nebija tāda pati kā jebkura normāla meitene. Reizēm Edvards Gonts ne­juta nekādu grūtību palūkoties uz dvīņiem un aizmirst, kas viņi tādi ir. Galu galā viņi izskatījās kā normāli bērni. Viņi pat nebija identiski dvīņi. Džons bija garš un tumšmatains, bet Filipa augumā mazāka, ar ru­diem matiem un brillēm. Taču viņš pārāk labi apzinājās: kad pienāks vasara un temperatūra Ņujorkā pacelsies virs deviņdesmit grādiem pēc Fārenheita, viņam atkal nāksies būt piesardzīgākam, kad viņš ar abiem runās. Gadījumā, ja kāds no tiem nolemtu viņu pārvērst par suni. Tā nebūtu pirmā reizi, kad kas tāds notiktu. Viņa sieva bija pārvērtusi Gonta kunga brāļus Alanu un Nīlu par rotveileriem (tagad Gontu ģimenes mīluļiem) pēc tam, kad tie bija mēģinājuši viņu nogalināt gluži necila īpašuma dēļ.

Protams, ne Džons, ne Filipa nebija tādi džini, kas jebkad iedomātos savu tēvu pārvērst par suni. Lai arī cik kaitinošs viņš tiem varētu likties. Galu galā viņi bija māridi, un tas nozīmēja, ka viņi pieder pie trim labo džinu ciltīm, kuras cenšas palielināt labās veiksmes daudzumu pasaulē un pretojas trim slikto džinu ciltīm, kas mēģina vairot sliktu veiksmi cilvēcei kopumā. Pat tagad, kad Džons bija no tiesas dusmīgs, jo tēvs atteicās pat apsvērt domu viņam uz Ziemassvētkiem uzdāvināt lielo piekūnu. Turklāt zēnam bija radušās vēl dažas citas problēmas.