Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Baidos, ka spēks te nelīdzēs, Nimrods teica. Ja Filipa paliks Aješas pilī, vienalga, cik ilgu laiku, tad, vai nu tas patīk, vai ne, viņa būs nākamā Zilā džine. Viņas sirds nocietināsies. Saruks viņai piemītošā spēja būt laipnai un sirsnīgai. Viņa iegūs jaunu personību, stāvēs pāri labajam un ļaunajam. Un tā Filipa, kuru mēs pazīstam, būs zudusi uz visiem laikiem.

-    Es nesaprotu, Džons sacīja. Kā tas iespējams?

-    Neesmu pārliecināts, vai kāds no mums, kas nav iepazīstināts ar iniciācijas noslēpumiem, to var saprast, Nimrods atbildēja. Viss, ko es zinu, ir tas, ka Filipa tur paliks trīsdesmit dienas, vismaz tik ilgi, kamēr turpinās Ištaras svētki. Un tad notiks kas tāds, kas pārvērtīs viņu uz visiem laikiem. Tā tas bija ar Aješu. Tā tas ir bijis vienmēr.

-    Tad mums viņu vajag glābt, Džons ierosināja.

-   Neiespējami, Aizeks iebilda. Tu nezini, ko runā. Pirmkārt, pils atrašanās vieta tiek turēta noslēpumā. Tik vien, ka tā ir Babilonā, jo neviens nezina, kur tā īsti ir. Otrkārt, tā ir ārkārtīgi labi aizsargāta. Ar paņē­mieniem, kurus zina tikai Aješa.

Džons ar cerībām paskatījās uz Nimrodu. Ir jābūt kādai iespējai, viņš teica. Mēs nevaram viņu tur atstāt, tēvoci Nimrod.

-     Nevaru tev izteikt, cik ļoti man žēl notikušā, Aizeks sacīja. Bet tiešām nav nekā tāda, ko tu varētu darīt. Tu runā par cīnīšanos ar varenāko džinu, kāds jebkad bijis. Pasakiet viņam, Nimrod.

-   Tā ir taisnība, Džon, Nimrods apliecināja. Zilās džines ir mazliet līdzīgas atombumbām. Katra ir spē­cīgāka par iepriekšējo. Aješa var izskatīties un izklau­sīties kā vecs sikspārnis, bet viņa ir neapstrīdama, tici man. Absolūti visvarena.

-   Jābūt kaut kam tādam, ko mēs varam darīt, Džons uzstāja. Varbūt Rakšasasa kungam būs kāda doma. Viņš daudz zina par Zilo džini. Viņš zina daudz vai­rāk par džini, nekā rakstīts viņa grāmatā, varat man ticēt.

-    Iespējams, šai sakarā viņš varētu kaut ko zināt, Nimrods piekrītoši pamāja.

-   Tad nezaudēsim laiku, Džons aicināja, iedams uz durvīm.

-    Kā būs ar mani? Aizeks jautāja.

-     Kas būs ar tevi? Džons drūmi paskatījās uz vinu.

-    Ja vien tu man nepiedod, man šeit būs jāpaliek visu atlikušo mūžu.

Džons paskatījās uz savu tēvoci, kurš paraustīja ple­cus. Tas ir tavā ziņā, Džon, Nimrods teica. Kā Filipas dvīnis tu neapšaubāmi esi viņas tuvākais radi­nieks. Ja tava vēlēšanās ir atriebties Aizekam šeit, tad visas māridu cilts pienākums būtu turpināt šo atrie­bību tavā vārdā. Tas ir kas tāds, ko mēs džini saucam par vindicta. Varu tev pateikt precīzo vārdu formu, kas jālieto, kad būsim izgājuši no patvēruma vietas, ja tu vēlētos veikt šo darbību. Pret viņu izteikta vindicta liktu nabaga Aizekam palikt Kafura namā, iespējams, uz visiem laikiem. Bet tas jāizlemj tev.

-    Ļaujiet man tikt skaidrībā, Džons sacīja. Man nav atļauts lietot džina spēku pret viņu, kamēr esam Kafura namā, pareizi? Nimrods piekrītoši pamāja. Bet es pret viņu varu izteikt vindicta, kad iziesim laukā.

Nimrods atkal piekrītoši pamāja. Aizeks ar cerībām skatījās uz Džonu.

Džons vēl aizvien bija ļoti dusmīgs uz Aizeku. Bet viņš nespēja piedabūt sevi novēlēt otram džinam atriebību mūža garumā. Tajā pašā laikā viņam nelikās, ka Aiz­eks pelnījis tikt cauri sveikā pēc tā, kas bija noticis. Tā bija grūta izšķiršanās, un tāda izlemšana Filipai parasti padevās labāk nekā viņam. Un, kamēr viņa džina puse prātoja tālāk, cilvēka puse jau reaģēja. Džons pamatīgi iegāza ar dūri Aizekam, un tas, kliegdams kā aizkauts, apsēdās uz grīdas, satvēris asiņaino degunu.

-    Es tev piedodu, Aizek, Džons paziņoja. Bet lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Citādi apsolu, ka tu da­būsi kaut ko daudz sliktāku nekā sitienu pa degunu.

Aizeks sāka raudāt. Es tā vairs nedarīšu, viņš šņukstēja. Apsolu.

-    Aiziet, Džons aicināja Nimrodu. Iesim prom no šejienes, iekams neesmu pārdomājis. Vai neiegāžu viņam vēlreiz.

Pēc atgriešanās Berlīnē Rakšasasa kungs un Grounins grezni iekārtotajā luksusnumurā slavenajā Adlona viesnīcā pacietīgi klausījās, kā Nimrods un Džons stās­tīja viņiem, ka Aješa aizvedusi Filipu uz savu slepeno pili Babilonā.

-    Tas pārspēj visu, Grounins teica. Klausieties, tas pārspēj visu. Tā nolaupīt bērnu? Tas ir necilvēcīgi, lūk, kas tas ir. Necilvēcīgi.

-   Tā kā ne Aješa, ne Filipa nemaz nav cilvēki, Nimrods paskaidroja savam vienrocim sulainim, tad si­tuācijas cilvēcīgums vai necilvēcīgums nešķiet visai bū­tisks.

-   Jūs zināt, ko es ar to domāju, Grounins atbildēja. Ser.

-   Es atvainojos, Grounin. Tev, protams, ir pilnīga tais­nība. Necilvēcīgi ir ļoti labs vārds, aprakstot notikušo.

-   Nav nekā tāda, ko es nebūtu darījis tā bērna labā, Grounins neatlaidās un, izņēmis lielu kabatlakatu, no­trausa asaru.

Pūlēdamies panākt, lai Džons justos labāk, Alans un Nīls laizīja viņam rokas.

-   Starp citu, kur tā Babilona atrodas? zēns jautāja, murcīdams suņiem ausis.

-    Irākā, Nimrods atbildēja.

-    Ej nu! Grounins iesaucās. Tas pārspēj visu, tā gan.