Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-    Pareizi. Ja reiz tu esi tur iekšā, neviens džins vai burvis nevar tevi aizskart. 319. sekcijas 48. apakšsek­cijas 900.a paragrāfs.

-    Džinu patvēruma vieta, Džons atkārtoja. 1/ klausās diezgan vilinoši.

-   Jā, ja tu esi nelietis vai blēdis. Tie ir vienīgie džini, kas dodas uz tādu vietu kā Kafura nams. Vairākums i r izraidītie no pašu ciltīm. Vai bēgļi no spēcīgākiem dži niem, kurus tie ir aizvainojuši. Ieskaitot tos, kas atsakās pakļauties Zilās džines spriedumam.

Noguris Džons apsēdās virpuļviesulī. Viņš vēl nebija pilnībā atjēdzies no saistības, ko Aizeks tika lietojis. Viņš vēl aizvien varēja atcerēties tirpas, ko bija saju­tis plaukstās no skorpiona indes. To iedomājoties vien, Džons kļuva miegains. Viņš aizvēra acis, un, kad atkal tās atvēra, viņi jau atradās virs zaļā trīsstūra Nīlas deltas Ēģiptē. Vai es biju aizmidzis? viņš nožāvā­jās.

-    Tikai īsu brīdi, Nimrods pasmaidīja. Kā jūties?

-    Paldies, daudz labāk, nekā ilgu laiku esmu juties.

Tā bija taisnība. Vismaz fiziski Džons jutās krietni

labāk. Viņa spēki atgriezās, tiklīdz viņš sejā sajuta Ēģip­tes tuksneša karsto vēju. Tomēr šo vispārējo fizisko lab­sajūtu nomāca uztraukums par Filipu. Un to diezin vai mazināja Nimroda izvairīgie mājieni par Ištaras svētku nozīmi un Aješas ceļojumu uz Babilonu. Ciktāl Džons varēja atcerēties, Babilonu, senās Mezopotāmijas gal­vaspilsētu, bija sagrāvuši persieši vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem. Viņam bija nelaba nojauta, ka se­košana Aješai nebūs viegla.

Kafura nams bija noplukuši, ar efejām apaugusi dzī­vojamā māja, kas atradās Kairas rietumu daļā uz salas Nīlā. Tās izskats cilvēkiem lika paātrināt soli, ejot ga­rām ļaunu vēstošajai ieejai, un retais būtu uzdrīkstējies tuvoties draudīgajam durvju sargam, kurš ar turbānu galvā un arābu tradicionālo garo tērpu mugurā sēdēja ārpusē. Gandrīz bezzobains un neskuvies, viņš stipri oda pēc kaķiem un uzreiz ietarkšķējās, pazīdams Nimrodu, kam cieši sekoja Džons.

-    Nimroda kungs, viņš ierunājās ar koknejieša ak­centu. Kāds prieks, ser. Kas jūs atvedis šurp? Vī­rietis pavēra muti šaušalīgā smaidā, jo atlikušie zobi bija nodiluši līdz dzeltenīgiem strupuļiem. It kā es nezinātu.

-    Sveiks, Ronij, Nimrods teica. Džon, iepazīsties ar Roniju Plenktonu, džinu patvēruma vietas uzraugu. Ronij, šis ir mans māsasdēls Džons Gonts.

-    Priecājos ar jums iepazīties, ser, Džons apsveici­nājās.

-    Un es ar tevi, dēls, es ar tevi.

-   Jūs esat anglis, vai ne? Džons pajautāja.

-   Tā tas ir. No Londonas. Pareizāk sakot, no rietumu Hempstedas. Šeit esmu bijis pēdējos trīsdesmit gadus. Kādas mazas neapdomības dēļ man gadījās pēkšņi pa­zust svešzemju klimatā.

-   Vai viņš ir te, Ronij? Nimrods jautāja.

-    Aizeks Balajaga? Ieradās vakar, ser. Visai bēdīgā izskatā. Viņš teica, ka jūs varētu meklēt viņu. Lika pateikt, ka viņš ir te, ja tā gadītos. Ceturtais stāvs, 28. numurs. Vai jums ir kaut kas pret žurkām, ko? Ne džinu paveida un arī ne laicīgo žurkām, bet tādām ar astēm. Tas nāk augšā no upes, lai mums, lielākajām žurkām, būtu sabiedrība. Ronijs iesmējās. Ceru, ka zināt kārtību, ser. Bet varbūt jūs varētu to paskaidrot savam māsasdēlam.

Nimrods pieliecās, lai novilktu kurpes, un deva zīmi Džonam darīt to pašu. Tad viņš izņēma piezīmju blociņu, uzrakstīja savu fokusa vārdu uz papīra lapiņas, ieHl.unm to vienas kurpes purngalā un abas kurpes pasniedzu Ronijam. Džons, kaut gan negribīgi, darīja to pašu

-    Bet vai tas ir droši? viņš tēvocim jautāja.

-    Ronijs varbūt ir daudz kas, Nimrods atbildēja.

-    Bet viņš nav zaglis.

-    Paldies par to, ser, Ronijs sacīja. Mani augsti vērtē džins ar jūsu audzināšanu. Džonam viņš pie­bilda: Esmu bijis patvēruma vietas sargs vairāk nekā trīsdesmit gadu, un neviens nekad savu kurpju pāri nav pazaudējis. Vai savu fokusa vārdu. Tāpēc neraizējies, dēls.

-    Fokusa vārds kurpē ir godīguma apliecinājums, Nimrods paskaidroja. Ja tu būtu tik muļķīgs un pār­kāptu patvēruma vietas likumus, Ronijam nāktos tavu kurpi sadedzināt.

-    Tā tas ir, Ronijs apliecināja. Tā kā šī ir tava kurpe, turklāt personiskā, un tas ir tavs fokusa vārds, tad tavas pēdas aizdegtos ar mūžīgo liesmu. Un tas nav ieteicams. Nedz tev, nedz man, kaut gan abi esam vei­doti no uguns.

Džons sekoja Nimrodam smirdošajā ieejas vestibilā, kura sienas klāja grafīti, vienīgi katrs no tiem bija ma­ģiska formula vai saistība; daži bija rakstīti vai uzkrāsoti angliski, bet vairākums bija latīņu valodā vai ēģiptiešu hieroglifos un modelēti tā, Nimrods pastāstīja Džonam, lai nepieļautu jebkuru prāta izpausmi pār matēriju šai namā. Svarīgi, lai tu to saprastu, Nimrods turpi­nāja, abiem soļojot augšup pa pakāpieniem. Katru no tiem klāja cita maģiska formula. Lai ko Aizeks mums teiktu, lai cik dusmīgi mēs uz viņu būtu, šeit nedrīkst lietot džina spēku. Turklāt ar visām šīm maģiskajām formulām visapkārt tas, iespējams, saietu grīstē.