Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

-     Damaskuss. Džounass Damaskuss. Damaskusa kungs sameklēja kabatlakatu un nosusināja asinis ap muti. Ja redzējāt izkārtni, Damaskusa kungs bija laipni skeptisks, tad kāpēc jums un zēnam vajadzēja nākt iekšā pa vārtiem, riskējot ar nopietnu savaino­jumu? Jūs esat džins. Tas ir acīm redzams. Tāpēc jūs zināt kārtību, kas jāievēro, lai sastaptu Zilo džini. Vie­nīgi Pergamonā. Tas ir likums.

-   Mēs jau bijām Pergamonā, Nimrods paskaidroja, paceldams ziedu, kas bija izkritis no Damaskusa kunga žaketes pogcauruma. Bet viņas tur nebija.

Tad jums vajadzēja pagaidīt. Vai norunāt satikša­nos. Tā, kā tikšanās tiek norunātas.

Baidos, ka šis ir ārkārtējs gadījums, Nimrods ne­atlaidās. Turklāt es zināju, ko daru. Saprotiet, esmu bijis šeit jau iepriekš.

-    Jūs esat bijis? Kā?

-    Par to tagad neraizējieties, Nimrods atbildēja.

-   Fakts ir tāds, ka viņas te nav. Un man viņai ir svarīgas ziņas. Par Zālamana Burvju grāmatu.

-    Zinas? Kādas zinas?

-    Tā, iespējams ir nozagta.

-    Tas nav iespējams, Damaskusa kungs noelsās.

-    Tā nevar būt taisnība.

-    Ja tā nav taisnība, tad kāds lieto zināšanas no šīs grāmatas. Mans jaunais māsasdēls tika pakļauts spēcī­gai džinu saistībai, kas varēja nākt vienīgi no burvju grāmatas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Zilā džine par to tiek informēta, cik drīz vien iespējams. Vai jūs zināt, kur viņa ir, Damaskusa kungs?

-    Varbūt. Bet vai vispirms drīkstu pajautāt, kas jūs abi esat?

-    Mans vārds ir Nimrods Plantagenets Godvins. Un šis ir mans māsasdēls Džons Gonts.

Damaskuss piecēlās no lieveņa sēdekļa un paklanījās.

-     Esmu par jums dzirdējis, viņš teica. Varu jums pateikt vienīgi to, ka vakar viņa aizbrauca no Berlīnes. Es pats viņu aizvedu uz lidostu. Izņemot Glamdžobas jaunkundzi, kas ir Zilās džines pavadone un istabene, es daru lielāko tiesu no tā, kas viņai nepieciešams. Su­lainis, dārznieks, meistars visās lietās, sargs, šoferis.

-    Vai jūs zināt, uz kurieni viņa devās?

-   Jā. Uz Budapeštu.

-    Kāpēc lai viņa dotos uz turieni? Nimrods jau­tāja.

-   Esmu tikai glūnētājs, Damaskusa kungs atbildēja.

-    Es to nevaru zināt.

-    Tēvoci Nimrod, Džons ierunājās. Pēc Transilvānijas Karaliskā Ungārijas ekspreša nākamā pietura bija paredzēta Budapeštā.

-    Lai aizdegas mana lampa, bet tā tas ir, Nimrods atsaucās..

-   Varbūt viņa pati gribēja dabūt atpakaļ to grāmatu, Džons ierosināja. Zālamana Burvju grāmatu.

-   Varbūt, Nimrods domīgi teica un ielika ziedu at­pakaļ Damaskusa kunga pogcaurumā.

-    Paldies, ser. Damaskusa kungs saņēma savu ža­ketes atloku, pavilka ziedu sev tuvāk un pasmaržoja to, it kā tas varētu palīdzēt atjaunot viņa spēkus.

-    Vai domājat, ka viņa atgriezīsies drīz? Nimrods viņam jautāja.

-    Nevaru pateikt, Damaskusa kungs atbildēja. Es­mu tikai glūnētājs. Viņa nestāsta man savu darba kār­tību, ser. Viņš pasmaidīja, un tas bija iedomīgs, mazs smaidiņš. Tomēr gadu gaitā Aješu esmu iepazinis diez­gan labi. Lai svētīts viņas vārds. Būtu visai neparasti, ja šai laikā viņa nepavadītu vismaz trīs četras nedēļas savā pilī Babilonā. Laikā līdz trīsdesmit pirmajam jan­vārim ieskaitot.

Nimrods sarauca pieri. Līdz trīsdesmit pirmajam janvārim?

-    Senie Ištaras svētki, ser.

-    Protams, Nimrods teica. Tā bija nakts, kad… Nimrods paskatījās uz Džonu un, šķiet, nolēma noklusēt to, ko bija gribējis sacīt. Paldies, Damaskusa kungs, viņš pateicās. Jūs esat daudz palīdzējis.

Džons palocīja galvu, no savas puses pateikdamies Damaskusa kungam, kas bija gandrīz atguvies, un se­koja tēvocim pa villas Fledermaus celiņu, kur Nimrods jau iekustināja vēl vienu virpuļviesuli. Vai mēs nevn rētu braukt ar taksometru? viņš jautāja. Man šķiet , es vienu redzēju uz galvenā ceļa.

-    Mēs nebrauksim atpakaļ uz viesnīcu, Nimrod.s paskaidroja. Baidos, ka mēs dosimies daudz tālāk. Aiz­iet, pasteidzies! Mums nav daudz laika.

-    Vai mēs dosimies uz Budapeštu? Lai parunātu ar Aješu?

-    Nē, nē. Pašlaik viņas tur nebūs.

-   Tad uz kurieni mēs dodamies? Džons jautāja, kad virpuļviesulis sāka celt viņus gaisā.

-    Uz Kairu. Parunāt ar Aizeku Balajagu.

10. nodala vergilija makrĪbija trĪs VĒLĒŠANĀS

-    Kā jūs zināt, ka Aizeks būs Kairā? Džons jautāja Nimrodam, kad virpuļviesulis nesa viņus uz dienvidiem projām no Berlīnes.

-    Droši es nezinu. Baidos, ka šobrīd tas nav nekas vairāk kā minējums. Bet, ja es būtu Aizeks un zinātu, ka daudz spēcīgāks džins meklē mani, tad dotos tieši uz turieni.

-    Kāpēc ne uz Babilonu? Džons jautāja. Vai nav iespējams, ka viņš būtu devies uz turieni kopā ar Aješu?

-    Tāpēc, ka citi džini, it īpaši vīriešu kārtas džini, gluži vienkārši netiek ielaisti Zilās džines pilī Babilonā, Nimrods atbildēja. Ja Aješa tiešām ir devusies uz tu­rieni, tad Aizeks nebūtu varējis ceļot viņai līdzi. Tā­pēc, manuprāt, viņš panikā devies uz Kairu, uz Kafura namu.

-    Es lasīju par Kafura namu, Džons teica. Saīsi­nātajos Bagdādes likumos. Tā ir vienīgā oficiāli atzītā džinu patvēruma vieta pasaulē.