Ļaunuma spogulis

- Laikam pirms kādas stundas. Vai ātrāk.

-Ātrāk, mamm, - ar nevainīgu seju iejaucās jaunais Maikls. - Vēl bija gaišs, kad misters Fans ieradās pie mums.

- Pareizi, - Fans sacīja. - Tas bija pavisam gaišs. Laternas nebija iedegtas.

- Kas bija šie cilvēki? - Doroteja vaicāja. - Vai jūs viņus noķērāt?

- Vai tad tur nebija viens pats? - Brauns no sirds bija pārsteigts. Kā izrādās, krogā viņam bija pateikuši ļoti maz. Aizmirsa pieminēt, ka skrēja vēl viens.

- Viņi bija vismaz divi, - sacīja Doroteja. - Viens skrēja man pakaļ un dzina pie otrā. Bet tas cilindrā stāvēja pie lielās gobas un mani gaidīja.

- Un kas notika tālāk?

- Es skrēju tik ātri, ka man izdevās aizskriet līdz krogam.

- Nemelo! Viņš būtu tevi nožņaudzis uz sliekšņa.

- Kad es sasniedzu krogu, iznāca vairāki cilvēki. Viņi bija piedzērušies, un dziedāja dziesmas.

- Un tu sauci pēc palīdzības?

- Es saucu pēc palīdzības, - Doroteja viegli piekrita priekšā pateiktajam.

- Un tas, kurš skrēja tev pakaļ, nobijās.

- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Viņš pazuda. Es viņu vairs netiku neredzējusi.

Brauns un viņa partneris pamīņājās durvīs, pēc tam aizgāja. Tā arī nepateikuši, kas bija šī persona vai cilvēki un kas ar viņiem notika pēc tam. Šķiroties, Brauns pieteica Forestiem, visai ģimenei būt piesardzīgiem un, ja iespējams, vispār pamest Londonu. Viņš nejokoja. Bet Fanam pateica, ka aizdomas no viņa netiek noņemtas. Fans sāka izjautāt: par ko ir aizdomas? Bet Brauns neatbildēja un teica, ka, ja policijai būs vajadzīgs iluzionists, viņš tiks izsaukts uz iecirkni.

Par pārējo viņi uzzināja drīz pēc policijas aiziešanas. Pēc dažām minūtēm zaļumu tirgotājs, zaļumu tirgotāja dēls, pieklauvēja un pastāstīja, ka tas, ko Semijs bija nolicis gar zemi, esot piecēlies un aizgājis, pirms ieradusies policija.

Savu partneri viņš nesauca un nemeklēja, un neviens viņam neteica, ka viņa partneris guļ nodurts piecdesmit jardu attālumā no viņa, nišā starp divām mājām. Viņu atrada policija - to izsauca, tiklīdz atrada līķi. Neviens nezina, kurš nodūra to smagnējo, ar elpas trūkumu. Neviens no krogā esošajiem to nebija darījis. Un nevarēja izdarīt - visi bija redzami viens otram.

Doroteja drebēja. Tā notiek - nobīsties, bet bailes rodas vēlāk.

Māte viņai lika iet gulēt, bet Fans teica, ka viņam ar Doroteju jārunā. Galu galā viņa parīt aizburā.

Mērija Enna sacīja, ka pēc šī piedzīvojuma, visticamāk, Doroteju uz Ostindiju neņems. Bet nogādās policijā.

- Nē, - Fans pārliecinoši atbildēja, - neviens nepadomās, ka Doroteja varēja nodurt dūšīgu un bruņotu vīrieti. Un kam vajadzīga tava Doroteja?

- Tas mani arī biedē. - Mērija Enna ar nozīmi paskatījās uz kupraini, Doroteja pārtvēra skatienu, taču nekā nesaprata. - Cerēsim uz labāko. Mums ļoti vajag, lai Doroteja aizkuģo ar "Gloriju".

Tad Mērija Enna sāka sūtīt gulēt Maiklu, bet tas pretojās, viņu interesēja, par ko runās pieaugušie. Turklāt netālu no viņu mājas notikusi slepkavība ... Māte apsolīja Maiklam, ka viņu ņems līdzi atvadīties no Dorotejas un pati Mērija Enna lūgs viņu uzņemt uz klāja lai redzētu, kādā kajītē kuģos Doroteja.

Beidzot Maikls paklausīja.

- Ir jāizdara vēl viena lieta. Tās dēļ es šodien atnācu pie jums, - sacīja Fans.

- Jūs atnācāt pie mums darīšanās? - Doroteja izklausījās vīlusies.

- Tu vēlētos, lai būtu citādi?

- Protams. Es gribētu, lai jūs mani aizsargājiet, tēvoci Fan, - sacīja Doroteja. - Bet izrādās, ka viss notika nejauši.

- Tad tiksimies pusceļā, - kuprainais iluzionists atbildēja. - Uzskati, ka es nācu darīšanās, bet tad nolēmu tevi satikt un nemanot pavadīt, jo baidījos ka tev draud briesmas.

- Jums bija aizdomas?

- Jā.

- Tātad jūs, iespējams, zinājāt, kas viņi bija?

- Man bija aizdomas, - sacīja Fans.

- Vai es drīkstētu zināt?

- Nekādu tāpēc ka! - Mērija Enna iejaucās. - Fans baidās, ka kāds Ostindijas kompānijā nevēlas, lai tu atrastos uz "Glorijas".

- Es? Es varu kādam traucēt?

- Ja viņiem ir kaut kas slēpjams "Glorijas" tilpnēs, ja viņi plāno ko ļaunu pret Rangūnu, pret Āva karalisti.

- Bet kāds man ar to sakars?

- Tavās dzīslās plūst augstdzimušu ligoniešu, Avas karalistes pavalstnieku, asinis. Un kā saka, ar ko velns nejoko ...

- Protams, tas ir maz ticams, - Fans iestarpināja. - Tās ir tikai manas aizdomas. Es gribēju ar tevi nosūtīt vēstuli kādam cilvēkam Rangūnā. Vienkārši nodod to tālāk. Manam radiniekam. Bet tagad es baidos.

- Nē, nebaidieties, tēvoci, Fan, - teica Doroteja. - Jūs man neuzticaties?

- Man nav citas izvēles, - Fans mierīgi atbildēja. Viņš nesāka ar meiteni strīdēties. - Pat ja vēstuli izlasīs svešinieks, viņš tāpat neko nesapratīs.

- Kur ir vēstule? - Doroteja vaicāja.

- Tev to nevajag redzēt, - sacīja kuprainis. - Jo mazāk tu zināsi, jo mazāk varēsi pateikt. Māte iešūs vēstuli tavā naktskreklā.

- Svītrainajā, - piebilda Mērija Enna.

- Māte to teica, lai tu to valkātu retāk un nedomātu par mazgāšanu, - sacīja kuprainis.

Visi iesmējās.

Doroteja jautāja:

- Un uz kā vēstule tiks uzrakstīta?

- Uz drēbes, protams, uz drēbes - ko vēl var iešūt naktskrekla malā? Un, ja slīksi ...