Ļaunuma spogulis

Bet vajātājs panāca, saķēra aiz kleitas piedurknes, rāva uz sevi, par laimi, audums pa šuvi nošvirkstēja, piedurkne palika vajātāja pirkstos, bet no rāviena Doroteju pagrieza un viņa uz mirkli saskatīja otro ienaidnieku, to, kurš smagi stampāja aiz viņas pa šķērsieliņu ... Un viņai šķita, ka pievienojies vēl trešais, maza auguma, kas agrāk slēpies māju ēnās ...

Doroteja vairs neatskatījās. Viņa skrēja pie laternas, bet, kā par nelaimi, neviens no kroga neiznāca un tajā neiegāja. Un Doroteja zināja, kāds negants troksnis un tabakas dūmi valda tur, iekšpusē, aiz biezajām sienām - uz ielas varēja notikt kauja, bet iekšā neviens to nedzirdētu.

Atkal no aizmugures viņu saķēra roka.

- Nu stāvi tu! - noķērca elsojošā balss ... Un Doroteja mēģināja nokrist, lai šādi izrautos, tomēr darīja to neapzināti - domājot tikai par to, lai aizbēgtu!

- Ah! - Cilvēks aiz muguras iekliedzās.

Tvēriens atslāba, it kā viņš būtu paklupis un, lai saglabātu līdzsvaru, viņam nācies atlaist laupījumu.

Un tas, paceļot svārkus virs jostas vietas, ļāva Dorotejai aizskriet uz krogu, bet ne līdz durvīm - nepaspēja. Viņa sāka dauzīt nelielā, slīpi aizrestotā logā tā, ka gandrīz to izsita.

Viņa nedzirdēja, kas notiek aiz muguras, un neuzdrošinājās apgriezties. Iesitusi vairākas reizes ar dūri pa logu, viņa piesteidzās pie durvīm.

Un tieši tad durvis atvērās, bet vispirms iznāca galīgi piedzēries zaļumu tirgotājs Robertss, kuram sekoja viņa klibais dēls Pols. Bet aiz viņiem, nojaušot, ka kaut kas nav kārtībā, dzirdot klauvēšanu, izskrēja Semijs Grants, mulats no Vestindijas, atvaļināts seržants ar melnu saiti šķērsām tumsnējai sejai, slavens artilērists kara laikā ar jeņķiem, pazīstams visā ielā un visā krastmalā. Grantam nebija ko darīt, viņš visu dienu pavadīja krodziņā vai citās līdzīgās vietās, un viņam bija pasakaina oža uz cīņām, kautiņiem un visādiem piedzīvojumiem.

Bet cilvēks, kurš ir nodevies kautiņiem un līdz piecdesmit gadu vecumam nav kļuvis par pieaugušo, uzreiz orientējas situācijā un saprot, kurā pusē ir izdevīgi godam izkauties.

- Doroteja! - Viņš ierēcās. - Kas tev dara pāri?

Un šajā brīdī Dorotejai izdevās paslēpties aiz zaļumu tirgotāja un smokošā balsī nočukstēt:

- Tur! Lūk, tur!

Šajā brīdī viens no vajātājiem ieskrēja gaismas lokā, ko laterna uzzīmēja uz ietves pie kroga ieejas. Viņš bija melnā kamzolī, cilindrs bija pazaudēts, un taisnie melnie mati cieši piespiedās pie galvas, iesmērēti ar smaržīgu eļļu. Viņš ieraudzīja Doroteju un iekliedzās:

- Turiet viņu! Viņa ir noziedzniece!

Un tad Semijam uznāca apgaismības brīdis.

- Doroteja? - Viņš pieklājīgi pajautāja. - Noziedzniece?

- No ceļa, melnādainais! - Vajātājs norēcās.

Bet tā gan viņam nevajadzēja teikt. Semijs pagriezās pret saviem draugiem, kuri uz troksni jau bija iznākuši no kroga:

- Tikai nejaucieties. Lūdzu pie visiem svētajiem!

- Saprotama lieta, Semij, - sacīja zaļumu tirgotājs. - Kas tur ko nesaprast. Uzskati ka viņš ir tavs!

Un tad Semijs ietrieca vajātājam zodā arbūza lieluma dūri.

Ienaidnieks izrādījās stiprāks nekā daudzi domāja, un izvilka no aiz jostas pistoli.

Tas likumpaklausīgo Semiju saniknoja. Viņš nespēja izturēt, ja kāds sāka vicināt pistoli.

Nākamajā mirklī pistole aizlidoja kaut kur tālumā, Temzas virzienā, sitoties pret akmeņiem, un pēc tam nošļakstot ūdenī. Un vēl viens trieciens aizsūtīja šo cilvēku, kā saka bokseri, nokautā.

- Dorotej, ejam no šejienes prom, - teica kuprainais iluzionists Fans. Cik Doroteja pamanīja, viņš neizgāja no krogus, bet atskrēja no kaut kurienes, no sāniem. - Es tevi pavadīšu līdz mājām, - viņš teica.

- Fanam taisnība, - sacīja kāds no pūļa. - Tev šeit nav ko darīt.

Fans vilka Doroteju aiz rokas prom no kautiņa, viņš kaut ko stāstīja, bet Dorotejai ausīs zvanīja, un viņa nespēja saprast vārdus.

- Bet kur tad otrais? - Doroteja jautāja.

- Kas viņi ir? - Fana roka bija cieta un liela, vispār viņa rokas, šķiet, bija pieliktas  no cita, daudz lielāka cilvēka. Kamēr kuprītis gāja, viņa pirksti gandrīz pieskārās zemei. - Viņi tevi vairs neaiztiks, - sacīja iluzionists. - Es zinu noteikti. Viņiem nepatīk, ja tiek atklāti.

- Nu, vismaz kaut ko paskaidro, Fan!

- Kad nokļūsim mājās, es tev visu pastāstīšu.

Krastmalā iluzionists bija labi pazīstams. Viņš uzstājās krustcelēs, un bērni neapnikuši lūdza mātēm pensus, lai tos pamestu veiklajam kuprainim. Un viņš patika bērniem, jo bija tik maza auguma, it kā neizaudzis no zēna. Un pat šaurā, šķidrā, no nedaudziem matiem, bet garā melnā bārda nepārliecināja - tā bija kā maskarāde. Visi saprata, ka Fans izliekas, un tikai tad, kad jau pieauga, un Fans palika tāds pats, kāds bija, sāka šaubīties, kāpēc viņš ir šeit, kāpēc viņš tāds ir un kāpēc viņš nenoveco. Kopumā viņš bija muļķītis - par to neviens nešaubījās - un turklāt vēl aziāts, gandrīz smirdošais indietis. Bet, kad pierod pie cilvēka, tas tik ļoti nesmird.

Fans aiz rokas vilka Doroteju pa ielu prom no pūļa, kas apņēma vīrieti melnā, un pēkšņi viņus panāca tāls kliedziens:

- Hei, šurp, te guļ vēl viens!

- Cilvēks nogalināts! - atsaucās otrā balss.