Ļaunuma spogulis

- Nu bet Paldies Dievam. Šī neizturamā sieviete noēdusi man visu galvu pliku, līdz atrada labu kalponi. Jums nav ne jausmas, cik svarīga šī problēma ir sievietei. Es pats, kad dienēju Indijā, dažreiz nevarēju paspert ne soli bez Martina, viņš tagad ir mans pārvaldnieks.

- Šī meitene ir no Ost-Indijas.

- Nekas tamlīdzīgs, - Vitls pārliecinoši iebilda. - Viņas māti gan pirms daudziem gadiem atveda līdzi bocmanis Forests, bet viņa visu savu dzīvi pavadījusi Londonā. Būdama nelaimīga atraitne, viņa vairs neapprecējās, bet visu savu dzīvi veltījusi bērnu audzināšanai. kā jums mēle pagriežas, lai mestu dubļus uz tik cienījamu sievieti! Nemaz nerunājot par viņas meitu - karaļa kalpa meitu, kurš atdevis dzīvību par troni!

Te nu sers Džordžs uzlēca kājās un sastinga pie krēsla, kurā sēdēja pulkvedis, it kā uzaicinot viņu piecelties, lai varētu ērtāk satvert aiz kamzoļa atlokiem un izmest no mājas.

- Tā saukto Mēriju Ennu Forestu, - pulkvedis klusiņām turpināja, - Forests saņēma gūstā Āvā, kad piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā uz Rangūnu. Saprotiet - uz Rangūnu!

- Jūsu dzinējsuņi slikti strādā, pulkvedi, - Vitls pēkšņi iesmējās. - Pat es, neiedziļinoties pagātnē, zinu, ka bocmanis Forests piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā, un Mērija Enna, piederot vienai no labākajām ģimenēm un būdama austrumu medicīnas medmāsa, kopa viņu pēc ievainojuma. Tāpēc atļausiet jūsu izdomājumus atstāt bez ievērības.

Ar to viņam beidzot izdevās izstumt pulkvedi Blekberiju no mājas. Vitls ielēja sev pilnu glāzi portvīna, lai gan ārsts bija viņam aizliedzis pārslogot sevi ar smagajiem vīniem, un izdzēra. Šis pulkvedis viņu bija pamatīgi sadusmojis. Un ne jau tāpēc, ka būtu piesardzības pretinieks, bet gan tāpēc, ka šajā pratināšanā bija jūtama neuzticība pret pašu seru Vitlu!

Kad pulkvedis paziņoja par sarunas ar seru Vitlu neapmierinošajiem rezultātiem seram Čārlzam Dunkanam, uzņēmuma pirmajam viceprezidentam, tas pateica:

- Es pilnībā uzticos sera Vitla viedoklim. Galu galā tā ir viņa ideja, nauda un dēls.

Pulkvedis paklanījās, bet nepadevās.

Viņš izskatījās kā tievs kārkls, kas aug apaļas masīvas klints pakājē, kāds arī šķita sers Dunkans.

- Mani neatstāj smags nemiers, ser, - viņš spītīgi nočukstēja, - jo sers Vitls ir tikai daļa no Kompānijas, tāda pati kā jūs un es. Katram no mums Kompānijas intereses būtu jāstāda augstāk par ģimenes interesēm.

- Šoreiz jūs kļūdāties, pulkvedi, - sacīja Dunkans. Viņš bija tik smagnēji resns, ka katrs vārds viņam prasīja papildu nopūtu. - Katram no mums ir jāzina sava vieta. Jūsu vieta ir zemāka nekā seram Vitlam.

- Protams, - pulkvedis piekrita.

- Tāpēc tieši jūs brauksiet uz "Glorijas", un jums būs visas iespējas novērot personas, kas izraisījušas jūsu aizdomas.

- Tad var būt jau par vēlu, - pulkvedis spītējās.

- Ko lai dara? Es nedomāju uzsākt strīdu ar Vitlu tādu sīkumu dēļ.

- Es visu sapratu, - pateica pulkvedis.

Un Čārlzs Dunkans nojauta, ka jau no paša sākuma pulkvedis bija ieradies pie viņa ar savu plānu, kuru bija gatavs izklāstīt, atradis Dunkanā sabiedroto. Neatradis, viņš atteicās no vēlmes dalīties plānos, bet ne no pašiem plāniem.

* * *

Pēc pilnas darba dienas uz "Glorijas", piektdien, atgriežoties savā istabā un plānojot informēt saimnieci, ka rīt pārcelsies uz savu kuģa kajīti, lai vairs nemaksātu par istabu, Alekss bija pārsteigts, kad saimniece viņam pateica, ka viņu pa dienu bija apciemojuši kaut kādi divi barga izskata džentelmeņi, kuri paziņoja, ka atnesuši stūrmanim vēstuli no kuģa kapteiņa un tā jānodod viņam rokās. Tāpēc viņa tos bija uzvedusi augšā istabā, un viņi tur nosēdējuši pusotru stundu, bet nesagaidījuši, aizgāja būdami ļoti dusmīgi.

- Kā tā var! Bet ja nu tie bija zagļi? - stūrmanis bija pārsteigts.

- Nē, - madam Brunuleski stingri pateica, kasīdama ūsas, - viņi nevarēja būt zagļi, tāpēc ka viņi bija cienījami cilvēki. Es vienā acu uzmetienā atpazītu blēžus.

Stūrmanis atmeta ar roku un uzskrēja pa kāpnēm augšā uz savu istabu.