Ļaunuma spogulis

- Kas man spētu samaksāt tādu naudu? - Vitls greizi pasmīnēja, neapmierināts ar apšaubāmo joku.

- Jūs zināt, kāds laupījums var iekrist jūsu rokās. Bet, pagaidām tas ir svešās rokās. Un tas nozīmē, ka raktuvju īpašnieks ir bagātāks par jums un var kādu uzpirkt.

- Bet kuru tad? Un kā viņš šeit nokļūs?

- Dārgais, milord, - pulkvedis Blekberijs visu laiku un tautu drošības virsnieka balsī noguruši un klusi sacīja: - Mūsdienu pasauli, atšķirībā no divsimt gadu senās naivās un primitīvās pasaules, saista pasaules civilizācijas saites. Pēc manas informācijas, Svētā Toma katedrāles celtniecība Ternates salā tuvojas noslēgumam, rīt ģenerāļa Britena dzimšanas dienā Madrasā, Svētā Džordža fortā, būs balle, un nedaudz vēlāk Makao atstās karaka uz Panamu, kur to ceļā gaidīs vismaz seši pirātu kuģi, un korsāri, Ziemeļamerikas Savienotās Valstis apvieno spēkus ar francūžiem Kvebekā, bet krievu admirālis Ušakovs, apsteidzis Nelsonu, kurš nekādi nevar izlīst no Lēdijas Hamiltonas gultas, nosūtījis karaspēku uz Romu...

- Izbeidziet! - nodārdīnāja Vitls, nosarkstot.

Viņš pat nezināja, kas sadusmoja vairāk - netaktiskā lēdijas Hamiltonas pieminēšana pulkveža lūpās, vai viņa klusais, pamācošais tonis.

Pulkvedis nolieca galvu un klusēdams sāka aplūkot apgrauztos nagus.

- Kāpēc jūs atnācāt tieši pie manis? - Sers Džordžs noprasīja.

- Jūsu vedekla...

- Ceru, ka jums nav aizdomu pret viņu?

- Vitla kungs, mans mērķis ir aizsargāt Kompānijas un jūsu intereses. Kad es teicu, ka notikumi mūsu pasaulē ir saistīti ar karu un tirdzniecību, es domāju, ka Viņa Majestātes pavalstnieki visā pasaulē strādā smagu darbu. Bet tas nenozīmē, ka mūsu ienaidniekiem nav tādu pašu iespēju.

- Es neturu savās mājās franču vai indiešu spiegus.

- Es varu nosaukt vismaz divus kandidātus, kas man rada aizdomas.

- Labi, pulkvedi. Paklausīsimies.

- Pirmkārt, es lūgtu noņemt no reisa stūrmani Aleksandru Fredro.

- Nerunājiet muļķības. Es viņam pilnīgi uzticos.

- Jūs uzticaties, jo neesat pārbaudījis. Bet mēs pārbaudījām.

- Un ko izraka jūsu dzinējsuņi?

- Aleksandrs Fredro ir polis.

- Visvarenais Kungs! Viņš to nekad nav slēpis! Bet viņa māte bija skotiete.

- Kopš septiņdesmit trešā gada viņa tēvs ne tikai piedalījās visos Polijas karos pret mūsu sabiedroto - Krieviju, bet arī nomira pēdējā karā - pirms pieciem gadiem. Un jūsu Fredro tajā brīdī ...

- Tajā brīdī Aleksandrs komandēja mazu britu šoneri, uz kura no Dancigas tika izvesti vairāki desmiti nemiernieku, un mēs viņu apsveicam par šo rīcību. Bērnību un jaunību viņš pavadīja Lielbritānijā un dienēja Lielbritānijas flotē.

- Neatkarīgi no tā, kā jūs pārkrāsotu vilku, jērs nesanāks, - pulkvedis iebilda, būdams vīlies, ka nespēj Vitlu pat pārsteigt.

- Un ņemiet vērā, - sers Džordžs turpināja, - man nav labāka stūrmaņa par Aleksu. Viņš ir stūrmanis no Dieva žēlastības. Divdesmit astoņu gadu vecumā esmu uzticējis "Gloriju" viņam, un neviens no vecajiem kapteiņiem neatcerējās, ka Alekss ir draņķa ārzemnieks.

Pulkvedis Blekberijs pieticīgi un uzstājīgi paskatījās uz seru Džordžu, kurš šajā skatienā izlasīja atbildi.

Protams, pulkvedis neņēma vērā dziļo iekšējo nicinājumu, ko šīs pasaules varenajie izjūt pret saviem kalpiem, kuriem jāizdara netīrais darbs, taču viņi to izjūt, ar entuziasmu uzsverot savu lomu un ar visu savu izskatu parādot, ka mūsu pasaulē ir nepieciešami gan kaprači, gan bendes. Un, jo vairāk pulkvedis runāja, jo vairāk sera Džordža acīs bibliotēka piepildījās ar pelēkiem, drūmiem un garlaicīgiem putekļiem, caur kuriem viņš sarunu biedru redzēja arvien sliktāk, un katrs viņa teiktais vārds Vitlā radīja nepatīkamu aizkaitinājumu.

- Mans pienākums ir jūs brīdināt, - pulkvedis turpināja. - Poļi tagad meklē aliansi ar Franciju, koķetējot ar savu tirānu Bonapartu, cerot, ka tā ir vienīgā vara, kas vēlas un ir uz to spējīga, atjaunot viņu neatkarību. Vai jums ir garantija, ka stūrmanis Fredro nenolaidīs jūsu kuģi uz akmeņiem netālu no Burbonas salas?

- Rejunjonas, - Vitls palaboja izlūku, - tā to pārdēvēja Francijas Republika.

- Redziet nu! - Pulkvedis to pateica tā, it kā beidzot būtu pieķēris Aleksu nodevībā.

- Sarunu par stūrmani esam beiguši.

- Bet es viņu paturēšu acīs!

- Kā vēlaties.

- Un, ja būtu mana griba, es atstātu viņu mājās. Mazāk svarīgam reisam.

- Cik reizes man jāatkārto, ka man vajadzīgi labi kapteiņi un stūrmaņi, nevis manekeni, kādi būs pa prātam jums!

- Labi, - pulkvedis padevās. Bet padošanās bija tīri formāla. Vitls nodomāja: tā izskatās pretinieks, kurš nodevis savu zobenu, tūlīt skries uz kazemātu, lai no salmiem izvilktu jaunu. - Bet stūrmanis Alekss nav vienīgais aizdomās turamais, - turpināja pulkvedis.

Vitls jau sagatavojies atvadīties no apmeklētāja, bija spiests uzklausīt jaunas aizdomas un denunciācijas.

- Jūsu vedekla ir pieņēmusi darbā jaunu kalponi un gatavojas viņu vilkt līdzi uz Ostindiju.