Ļaunuma spogulis

Pat ja saimniece nebūtu pateikusi, ka viņam bijuši apmeklētāji, viņš pats to būtu ātri sapratis. Gaidot viņu, bargā izskata kungi netērēja laiku, bet rūpīgi pārmeklēja istabu, atvēra stūrmaņa mantu lādi, pārmeklēja visas viņa drēbes, dažās vietās pat uzplēšot oderi un meklējot dubultdibenu lādei saplākšņa apvalks bija norauts un dažās vietās pārsprādzis. Pārmeklējot istabu, kungi īpaši nemēģināja noslēpt pēdas, tikai veica dažus nosacītus mēģinājumus šajā virzienā. Lades apakšā gulēja stūrmaņa plakanais ādas portfelis, kurā atradās daži nepieciešami, un pat sirdij dārgi papīri - nē, ne jau nauda, ​​bet tēva testaments, mātes vēstules, stūrmaņu skolas diploms ar piekārtu svina zīmogu un zīmītes no kādas personas, kura nekā nav saistīta ar mūsu stāstu. Bija arī daži citi dokumenti, bet pats stūrmanis vairs neatcerējās - šķiet, rēķini, darījumu piezīmes, tomēr nekas ārkārtīgi svarīgs. Tad lūk, šis portfelis bija pazudis. Kādu laiku Alekss, stāvēdams istabas vidū, stulbi centās atcerēties, vai portfelī bija arī nauda. Nē, nebija un nevarēja būt, jo stūrmaņa ietaupījumi glabājās Ost-Indijas kompānijas bankā, un summa bija neliela. Lielākā daļa no tās bija nosūtīta uz mājām, uz Poliju, māsām.

Ko tad šie kungi meklēja?

Pēc nelielām pārdomām Alekss nonāca pie secinājuma, ka viņa istabu apmeklējuši krievu aģenti, kuri lādē vai kaut kur meklēja dokumentus, kas saistīti ar bīskapa Jablonska darbību vai saraksti ar Kostjuško ļaudīm - Alekss zināja, ka aģenti Krievijas cara, tāpat kā Austrijas imperatora aģenti, Anglijā jutās kā savās mājās, kas bija viņu sabiedrotā karos ar Napoleonu un varēja atļauties pat vairāk nekā kādā neitrālā valstī. Jebkurā gadījumā šie kungi nebija laupītāji - saimniece to nevarētu nenojaust.

Bija skumji pazaudēt portfeli ar sirdij tik vērtīgiem papīriem, un tāpēc Alekss, drūms kā mākonis, nokāpa lejā un paziņoja, ka domā doties uz pilsētas policiju un ziņot par zādzību.

- Nevar būt! - Saimniece bija tādās šausmās, ka gandrīz aizmirsa angļu valodu. - Manā viesnīcā... jūs aplaupīja, un es pati viņus ielaidu! Nē, neejiet, es jums atlīdzināšu visus zaudējumus! Cik daudz jums nozaga?

- Diemžēl tika nozagti man svarīgi un dārgi dokumenti. To vērtība netiek mērīta ar naudu.

Tomēr, vai ir vērts skaidrot šai trīcošajai sievietei, kura no bailēm zaudējusi spēju domāt?

- Kā viņi atbrauca?

- Karietē, melnā karietē, bez ģerboņa.

- Protams. Un kariete viņus gaidīja?

- Viņi ar to aizbrauca.

- Un jūs neparunājāties ar kučieri?

- Kāpēc man to vajag, senjor? Uzreiz sapratu, ka tie ir slikti cilvēki.

Varbūt viņa neko nesaprata un mierīgi pavadīja laiku virtuvē, vai varbūt patiesībā ar emigranta instinktu uzreiz nojauta iestājušās briesmas, un labāk nebāza savu masīvo degunu uz kāpnēm un neklausījās kā viesu istabā notiek kratīšana.

- Un cits neviens viņus neredzēja?

- Nē.

Kādam velnam viņiem vajadzīgs tas portfelis? Tur nav pilnīgi nekā derīga tādiem.

Ieskatoties nākotnē, mēs varam pateikt, ka portfelis atradīsies, bet jau dažas dienas pēc "Glorijas" aizbraukšanas. Tas tiks iemests Kompānijas valdē, un drīz gulēs uz Vitla galda. Tajā laikā sers Džordžs jau zinās par kratīšanu stūrmaņa istabā un izdarīs sev nepieciešamos secinājumus. Bet neko nepasāks.

* * *

Ar Doroteju notikumi beidzās daudz dramatiskāk un nepatīkamāk nekā vienkārša kratīšana.

Tās dienas vakarā, kad stūrmanis Fredro uzzināja par kratīšanu, viņa atgriezās mājās vēlu. Līdz "Glorijas" atiešanai bija atlikušas tikai divas dienas, un Regīna bija nemitīgā satraukumā un pat aizvainojumā pret apkārtējiem, kuri nespēja saprast, cik slikti un grūti viņai ir šādos brīžos, jo viņa nevarēja savākt visu, kas viņai vajadzīgs, bet apkārtējie tikai traucē. Regīna Vitla nekliedza uz istabenēm un galdniekiem, kas nagloja kastes, uz krāvējiem un kurpniekiem - viņa neatļāvās nolaisties līdz kliedzieniem, taču viņas naids bija tik liels, ka, paskatoties uz viņu, kārtējam upurim, uzreiz bija skaidrs: tūlīt noknābās. Porcelāna acis atstaroja tikai nemierīgās dienas auksto gaismu, uz sirdi pavērstais knābis plēsonīgi pavērts, bet pirksti ar garajiem, koptajiem nagiem šķita nāvējoši plēsonīgi.

- Nost! - Viņa šņāca. - Nost no manām acīm!

Upuris metās prom, bet pēc kāda laika Martins, kurš atbildēja saimniekam, lai Regīna tomēr paspētu uzkāpt uz Glorijas un nesastrādātu nekādas stulbības, atgrieza nožēlojamo, iznīcināto upuri un atkal iemeta gatavošanās virpulī.

Protams, Dorotejai veicās sliktāk nekā daudziem, jo ​​viņa bija laba cepurniece, taču bija maz pieredzes citos šūšanas darbos, un tāpēc, lai nenokļūtu neērtā situācijā, viņa bija spiesta meklēt palīdzību un padomu pie citām kalponēm, kuras ne vienmēr viņu atbalstīja - dažas no viņām vēlētos ieņemt viņas vietu uz kuģa, kaut arī viņām nebija nekāda iemesla un iespēju to izdarīt. Tāpēc Martinam vairākas reizes nācās glābt meiteni gan no saimnieces dusmām, gan no draudzeņu skaudības.