Ļaunuma spogulis

Ne Doroteja, ne Maikls, protams, nesaprata, ka tā bija melna skaudība pret to, kura ieguvusi šo visaugstāko laimi, un to nespēj novērtēt. Pēdējo dienu laikā Mērija Enna ne reizi vien bija bijusi uz robežas, lai mestos pie Vitlas kundzes kājām un lūgtu viņas piekrišanu, lai viņa ņem par kalponi nevis Doroteju, bet gan viņu pašu. Tomēr saprata, cik nežēlīgi un bezjēdzīgi būtu atstāt bērnus Londonā, ja viņiem nav neviena radinieka. Un labi saprata, ka Regīna neņems sievieti, no viņas viedokļa ne pārāk jaunu, bet tomēr, kā viņa apskauda Doroteju.

Tad Mērija Enna sāka raudāt un, raudādama, lūdza meitai piedošanu, bet saprātīgais Maikls, kurš vēlējās viņas samierināt, sacīja:

- Tev jāsaprot, Dora, kā tas ir mums ar māti bez tevis. Ja nu tu noslīksti vai nokļūsi pirātu gūstā?

- Es atgriezīšos, - Doroteja sacīja, apsēdusies blakus mammai uz izsēdētā dīvāna un apskāvusi viņu. - Jūs taču zināt, ka es noteikti atgriezīšos pie jums, jo jūs esat man visdārgākie cilvēki pasaulē. Bet es nevaru atteikties no iespējas, ko Tas Kungs man dod. Es to uztveru kā norādi no augšas.

Mērija-Enna piekrita meitai - protams, apstākļu sakritība bija dīvaina un iedvesa domu ka liktenis kontrolē notikumus.

Tikmēr Vitla kundze neatstāja Doroteju mierā - tuvojās aizbraukšanas laiks. Un, tā kā pie garderobes revīzijas, pērkot un pāršujot jaunās drēbes, Regīnai pastāvīgi bija vajadzīga palīdze, Doroteja visu dienu pazuda Vitlu namā, un trešajā vai ceturtajā dienā Regīna saprata, ka pieradīs pie Dorotejas, kurai kļuva arvien labāk, jo viņas brūces un nobrāzumi pamazām aizdzija. Pirmās dienas viņa devās uz Vitlu māju atspiežoties uz nūjas, bet pēc tam atstāja to mājās. Reiz viņa satika seru Džordžu medību tērpā un tiroliešu cepurē, un tas ļoti nopriecājās, it kā viņa būtu kāda Galateja - it kā pats būtu viņu radījis un izārstējis no ievainojumiem. Galu galā, ja nepatikšanas beidzas labi, tad taču vairs nedusmojies uz to, kuru tik ļoti esi aizvainojis. Protams, no sera Džordža viedokļa, meitene bija daudz mazāk pievilcīga nekā viņas māte. Vitlu vienmēr bija piesaistījušas eksotiskas, kaislīgas sievietes, kuru kustībās jūtama pantera - tāda viņam šķita mierīgā un rūpēs ieslīgusī Mērija Enna. Vitls nojauta, ka viņas pieticība un kautrība ir tikai ārējais slānis, zem tā virmo dziļas kaislības. Un, ja viņam būtu gadījies atrasties Forestu mājā brīdī, kad māte sarīkoja greizsirdības scēnas, par to, ka meita aizbrauc ar "Gloriju", Vitls būtu saberzējis savas platās plaukstas un pateiktu: "Bet par ko es jūs brīdināju, kungi?"

- Kā jūties, putniņ? - vaicāja sers Džordžs, apbrīnojot nedaudz klibošu stirnu.

- Paldies, ser, labi.

- Kā veselība mātei?

- Viņa ir vesela, ser.

- Protams, vesela - sers Džordžs nomurmināja, it kā būtu gribējis jautāt kaut ko pavisam citu un saņemt citu atbildi. - Nu, ej, ej, - pateica sers Vitls.

Pašu mājas saimnieku bibliotēkā gaidīja viņam nepatīkams, bet nepieciešams atvaļināts pulkvedis Blekberijs tik neuzkrītoša izskata un nenozīmīgu prāta spēju cilvēks, ka visiem pārējiem bija mīkla: kā viņš varēja kļūt par pulkvedi bez protekcijām vai talantiem ? Bet, tā pārdomājot, Vitls zināja, ka pulkvedis Blekberijs ir stiprs tieši ar savu neievērojamību. Runāja, ka viņa spējas pārveidoties bija neticamas un balstījās tikai uz vienu - šis mazais vīrelis ar šauro, nopietno seju, gaišajām acīm baltajām skropstām un pelēko ādu varēja pazust jebkurā pūlī, viņš, nedaudz piekrāsojot uzacis, un skropstas un pat nepieskaroties tumši pelēkiem matiem, varēja kļūt līdzīgs jebkuram - sākot no ķīnieša līdz eskimosam, un tieši šajā lomā Viņa Majestātei bija īpaši noderīgs. Tagad viņu uzaicināja Kompānijas valde, lai pavadītu slepeno "Glorijas" kravu, un galvenais, kā viņš pats izteicās, pieklājīgi sēdēdams uz krēsla malas:

- Galvenais- lai neviens Rangūnā neuzzinātu par "Glorijas" un "Dreadnauta" tilpņu saturu. Pat Kompānijas kalpotāji.

- Kāpēc jūs to sakat man, pulkvedi? - sers Džordžs bija pārsteigts.

- Mēs pārbaudām visus, pat kalpus.

- Tad pārbaudiet tālāk. Jūsu rīcībā ir divi simti jūrnieku un vairāk nekā simts karavīru.

- Neviens no viņiem nav bijis saistīts ar Ost-Indiju.

- Ak, nesāciet nu stāstīt man, kādi var būt sakari, - Vitls atgaiņājās. - Man nācies sastapt nodevējus viscienījamākajos apvalkos.

Uzņēmuma drošības dienesta direktors noguruši un saprotoši nopūtās: ja nebūtu viņam līdzīgo kluso, neuzkrītošo cilvēku, cik daudzas kaujas būtu zaudētas, cik papildu upuru būtu nolikti pie Tēvzemes altāra.

- Neviens karavīrs, neviens jūrnieks nezina, kur un kāpēc tiek sūtīta eskadra. Un, ja viņi nezina, tad nevar arī izpļāpāties  - viņus nav jēgas uzpirkt vai iebiedēt.

- T'ātad jūs, pulkvedi, turat aizdomās mani?

- Visdrīzāk es turētu aizdomās jūs, - pulkvedis piesardzīgi atzīmēja.

- Tiešām?

- Protams, jūs zināt par mūsu plāniem, jūs var uzpirkt.

- Jūs to nopietni?

- Ja es domātu nopietni, es nepiekristu sadarboties ar jums. Bet jūs esat reisa un ekspedīcijas iniciators. Es nedomāju, ka jums ir jēga to visu apdraudēt.