Ļaunuma spogulis

Brīdī, kad notika strīds starp meitu un māti, atkal ieskatījās Regīna, kurai plāni attiecībā uz Doroteju arvien pieauga, un ātri apklusināja strīdu, atnesot vēl divas savas cepures, tā ka tagad visa Forestu ģimene bija iesaistīta darbā. Bet, kad sers Vitls atkal apmeklēja savu slimnīcu, viņš atrada pilnu istabu ar cilvēkiem; no turienes atskanēja sieviešu smiekli, čivināšana, un, apstājies durvju ailē, sers Vitls nespēja vien nopriecāties par šo mierīgo ainu, it kā tā būtu nokāpusi no holandiešu mākslinieka audekla: trīs skaistas sievietes - Regīna, Doroteja un Mērija Enna - tik nepiespiesti un viegli noņēmās ar savām darīšanām, ka Vitls pēkšņi saskuma, ka viņš vairs nav tik jauns, ka var tikai nopirkt, bet ne saņemt kā dāvanu, līdzīgas sievietes mīlestību un, starp citu, divdesmit dzīves gados ar lēdiju Vitlu, kura nomira no dizentērijas Madrasā, viņš nekad nedzirdēja, ka viņa atļautos vienkārši tā jautri pasmieties. Bet izrādās - vedekla var!

- Es netraucēšu, netraucēšu, - Vitls murmināja, atkāpjoties no istabas, jo tur iestājās klusums.

Viņa acis sastapa Merijas Ennas skatienu, un pēkšņi, it kā uz brīdi zaudējis samaņu, iegrima tādā senā, pikantā un mitrā naktī, kur debesīs šūpojās zvaigznes. Ma Linas skatienā uz viņu bija tāda nakts, bet sveču gaisma viņas šokolādes acīs uzplaiksnīja avantūrisma dzirksti. Kāpēc viņš vienmēr klusēja? Viņš mīlēja viņu, bet vienmēr klusēja...

- Atvainojiet. - Vitls atjēdzās un izgāja, aizverot aiz sevis durvis tik pēkšņi, it kā istabā esošās sievietes būtu pie kaut kā vainīgas.

Divas dienas vēlāk doktors Simkins deva atļauju pārvest Doroteju mājās. Martins, sakarā ar īpašnieka prombūtni, pavēlēja nosūtīt meiteni mājās ar izbraukumu karieti, uzskatot, ka neviens viņam par to nepārmetīs.

Kad Doroteja gatavojās ceļam un doktors Simkins uzmanīgi pārsēja augšstilbu, Regīna bez klauvēšanās ienāca istabā, apstājās, atspiedusies pret durvju stenderi un uzmanīgi vēroja ārsta darbu. Pirmo reizi viņa redzēja savu nejaušo kalponi kailu, tievu, gandrīz kaulainu, bet ar solījumu nākamajos gados uzplaukt.

- Tā arī būtu aizgājusi neatvadoties, - viņa pārmetoši sacīja.

- Es noteikti būtu ienākusi pie jums, - Doroteja bez kautrības atbildēja.

- Ceru. -Porcelāna acis skatījās auksti un aizvainoti. - Bet šaubos.

- Celieties, celieties, - ārsts pavēlēja. - Vai nespiež? Staigāt varat?

- Protams, doktor! Liels paldies, doktor.

- Nesāp?

- Nē, doktor.

Nedaudz pieklibojot, Doroteja paspēra trīs soļus un piegāja tuvāk Regīnai. Viņas vaigs bija gandrīz sadzijis, no nobrāzuma palikušas tikai kreveles. Regīna apbrīnoja meiteni.

- Tu stāstīji man, ka sapņo par ceļojumiem, - viņa teica.

- Jūs taču zināt, milēdij, ka tā ir, - sacīja Doroteja.

Ārēji sarunai nebija lielas jēgas, taču sarunu biedrenēm tā bija to pāris dienu kopsavilkums, kuras viņas pavadīja vienā mājā.

- Tātad tu piekrīti?

- Paldies, mem, - Doroteja atbildēja.

- Vai nenobīsies un neaizbēgsi?

- Jūs taču zināt, kundze.

- “Glorija" aizbrauc pēc astoņām dienām.

- Es zinu.

- Es ceru, ka tu man kalposi labi.

- Jā, mem.

- Tad gatavojies, es par to pastāstīšu seram Džordžam un ceru, ka viņš apstiprinās manu izvēli. Bet detaļas ... Alga, dāvanas ...

- Nerunāsim par to tagad.

- Tev taisnība, Dorotej.

Kad vakarā, pirms pusdienām ar Kompānijas direktoriem, Regīna sievastēvam paziņoja, ka Doroteja ir piekritusi ar viņu kuģot uz Rangūnu kā kalpone, vecais Vitls noglaudīja savas biezās virsnieka ūsas un pateica:

- Mēs nevaram ielūkoties nākotnē, Redžij. Bet es ceru, ka tu izdarīji labu izvēli.

Protams, tik augsta līmeņa personām nav jāapspriež kalpones kandidatūru vedeklai, bet šis bija īpašs gadījums.

- Nu gan stūrmanis Alekss būs pārsteigts, - Regīna teica un iesmējās - it kā būtu pašķindinājusi ar saplaisājušu sudraba zvaniņu.

Un sers Vitls arī iesmējās.

* * *

Vakariņās, uz kurām bija uzaicināts arī jaunais stūrmanis Fredro, kuru sers Vitls protežēja, piedalījās arī "Glorija" kapteinis Alans Ficpatriks, kuģa vecākais virsnieks Hirams Krokss, sauss un neizteiksmīgs ierēdnis, kurš daudzus gadus nostrādājot uzņēmumša, bija uzkrājis līdzekļus, kas ļāva viņam iemaksāt Kompānijā zināmus līdzekļus, kļūt par tā līdzstrādnieku un cerēt, ka aizejot pensijā, varēs pieteikties uz vietu direktoru padomē. Pārējos Alekss nepazina, kaut arī reiz bija ticies, piemēram, redzējis iztālēm, taču netika iepazīstināts ar līnijkuģa,  drednauta kapteini, norakstītu no Karaliskās flotes, tomēr joprojām stipru un, pats galvenais, ietilpīgu septiņdesmit lielgabalu gigantu. Diemžēl Admiralitāte tajā brīdī nevarēja palīdzēt Kompānijai, jo katrs kuģis bija nepieciešams - Francijas flotes sakāve pie Sentvincenta raga un Nelsona uzvara pie Nīlas vēl nenozīmēja kara beigas. Spāņi un franči pulcēja spēkus jauniem uzbrukumiem, bet mirāža, ka Napoleons iekaros visu Osmaņu impēriju, sākot no Kairas līdz Stambulai, Lielbritānijai šķita kā kaut kas šausmīgs.