Ļaunuma spogulis

Nākamajā rītā Doroteju apciemoja jaunā mājas saimniece. Viņa pret meiteni bija jauka, lai gan sākumā nobijās, redzot, ka sejas labā puse pietūkusi un zila, bet acs aizplūdusi. Tiesa, Mērija-Enna, kura ieradās agri, lai pati pabarotu savu meitu, saķemmēja Dorotejai matus, palīdzēja viņai nomazgāties, tāpēc pirmo riebumu, ko Regīna izjuta pret vecumu, neglītumu, sāpēm, asinīm, un nespēku, viņa spēja sevī pārvarēt un, kad Doroteja runājot, centās pagriezties ar kreiso, veselo sejas pusi, Regīna pie sevis atzīmēja, ka meitenes runa ir diezgan pienācīga viņas lokam, bez šīs mežonīgās vienkāršās tautas parašas nokošļāt pusi burtu, turklāt Regīna viņā uzminēja ne tikai pievilcību, bet arī spējas savaldīt sevi, kas parasti rodas stingras audzināšanas rezultātā. Misis Vitla apsēdās krēslā pie Dorotejas gultas, par laimi, viņai nebija noskaņojuma no rīta uzsākt mājsaimniecības darbu komandēšanu, tāpēc, protams, noorganizēja Dorotejai it kā brīvprātīgu nopratināšanu un uzzināja par viņu visu - sākot ar Enterpraiza bocmaņa un Āzijas meitenes romānu, kuru viņš, varētu teikt, savaldzināja, bet tomēr ar viņas piekrišanu, kad gulēja bija slims ar drudzi Amarapuras pilsētā, kur tika nosūtīts pavadīt majora Saimsa vēstniecību. Šajā stāstā bija daudz kas tāds, kas nebija skaidrs pat pašai Dorotejai, jo izrādījās, ka Mērija Enna bijusi it kā slimnieku kopēja pie tēva, bet pēc tam augstdzimušais majors Saimss, kas daudzus mēnešus pavadīja kopā ar savu vēstniecību Amapurā, svētīja bocmaņa laulību ar vietējo meiteni, bet Āvas karalis deva savu piekrišanu, ar to izrādot savu labo gribu.

Varbūt dāma ar citādu audzināšanu un dzīves pieredzi nekā Vitla kundze būtu uztvērusi meitenes stāstu par tīru fantastiku un ar dusmām atmaskojusi stāstītāju. Bet nekas tāds nenotika - Regīna noticēja visam, jo ​​viņa bija Ostindijā nodzīvojusi pietiekami ilgi, lai saprastu, ka maz ticams šajā stāstā ir tikai tas, ka bocmanis Forests apprecējās ar Ostindijas meiteni, nevis tas, ka viņš to atveda kā gūstekni uz militārā kuģa. Kuģis piederēja Ostindijas Kompānijai, turklāt turpmākais bija ļoti atkarīgs no kapteiņa vai citas vadošās personas labvēlības. Liktenis bija savedis Regīnu ar majoru Saimsu Kalkutā, un viņa zināja, cik šis izglītotais un bezbailīgais džentelmenis ir laipns, uzmanīgs un pat smalks, runājot ar apkārtējiem. Jebkurš liels kuģis, nesa uz sava klāja ne tikai apkalpi, bet arī pasažierus un bieži vien virsnieku ģimenes, nemaz nerunājot par visu veidu dzīvniekiem - no vistām līdz govīm, lai apkalpi, kalpus un džentelmeņu baru nodrošinātu ar svaigu gaļu, un pat orķestri, ja kapteinis bija mūzikas mīļotājs. Tāpēc uzreiz bija skaidrs: pasaule neapgriezīsies otrādi no vēl vienas papildu sievietes.

Protams, Regīna bija nedaudz sarūgtināta, ka tik kārtīga meitene izrādījās jauktene, kā bezšķirnes suns, bet zem Dieva debesīm katram ir tiesības uz dzīvību. Jauno kundzi daudz vairāk pārsteidza fakts, ka Doroteja prot lasīt un rakstīt - viņa pati to darīja ar grūtībām, kaut arī astoņus gadus bija pavadījusi dižciltīgu meiteņu skolā, taču notika tā, ka misis Vitla pati nebija izlasījusi nevienu grāmatu.

Vakarā, kad pats sers Džordžs ieradās ar nelielu vizīti Dorotejas istabā, kurš, izrādās, bija ne tikai cieši pazīstams ar seru Maiklu Saimsu, bet arī apmeklēja viņu mājas Velbrikstrītā, kur viņš tikko beidza lielu ilustrētu darbu "Vēstniecība uz Āvu", kura iznākšanu ar nepacietību gaidīja visi ceļojumu un tālo valstu cienītāji, kā arī eksperti, kas domā par Lielbritānijas impērijas turpmāko likteni.

Pēc šiem vārdiem sers Džordžs iecietīgi un paguruši nosmīnēja, un Doroteja saprata, ka viņš pats ir viena no šādām personām, un apmeklē Saimsu politiskos, varbūt pat slepenos nolūkos.

Nākamajā rītā mazgātāja atnesa Dorotejas drēbes, un viņa, atteikusies no mātes pakalpojumiem un pat apnikusi gulēt gultā, lūdza adatu un diegu un pati sāka šūt un sakārtot saplēsto kleitu un veļu, un, kad Regīna ieradās nākamajā vizītē, viņa spēja novērtēt Dorotejas pirkstu ātrumu un veiklību. Tā savukārt milēdijas zilo acu un dūdojošās balss dziļuma savaldzināta, jau centās atstāt pēc iespējas labu iespaidu uz Regīnu. Rezultātā saruna beidzās ar to, ka Doroteja, vēl nepaspējusi piecelties no slimības gultas, jau saņēma no kundzes viņas mīļāko platmalu cepuri, kuru pagājušajā svētdienā bija sabojājusi spēcīga vēja brāzma. Drīz ar cienastiem atnāca māte un līdzi atveda Maiklu, kurš milzīgajā mājā kļuva pavisam kautrīgs. Viņa vēlējās atņemt meitai cepuri, lai pati varētu pabeigt darbu, baidoties, ka tā sabojās tik augstu cepuru mākslas darbu.