Ļaunuma spogulis

- "Drednauts" ir ietilpīgs, - sacīja lords Vudkāstls, Santa Klausam līdzīgais ģenerālis, kurš bija cīnījies kopā ar Klaidu pret franču admirāli Diplē. - Un vajadzīgs mums drīzāk kā transporta kuģis. Portsmutā mēs tajā ielādēsim skotu strēlnieku rotu un Madrasā pievienosim sipaju pulku. Rangūnā izkrausim lielgabalus. Kopā ar to artilēriju un šaujampulvera daudzumu, kas atradīsies uz "Glorijas", operācijai jābūt vienkāršai un ātrai.

- Bet tas rāpos pa okeānu trīs gadus, - sacīja kapteinis Ficpatriks.

- Nedomāju, ka mēs atpaliksim no Glorijas, - apvainojās drednauta kapteinis.

- Ar ko iepriecinās tavs dēls? - Vitlam pajautāja kompānijas viceprezidents Čārlzs Dunkans.

Visi klātesošie seram Džordžam izrādīja cieņu, saprotot, ka ideja negaidīti ieņemt Rangūnu un, iespējams, arī pašu Amarapuru, piederēja tieši viņam, un pateicoties viņam tika apstiprināta Kompānijā un karaļnamā. Protams, karš ar Franciju sākās ļoti nepareizā laikā, taču tagad, kad bija jautājums par savu faktoriju un Indijas īpašumu aizsardzību no galīgi nekaunīgajiem frančiem un holandiešiem, Vitls tomēr pārliecināja karali Džordžu veikt slepenu operāciju Bengālijas līcī.

- Āvas karalis Badžido galīgi izkūkojis prātu, - viņš paziņoja karalim un to atkārtoja arī tagad. - Ne šodien, tad rīt, viņa valsts sabruks, jo moni no dienvidu pilsētām, kas tik nesen tika pievienoti Āvas karalistei, vārās aiz atriebības un sapņo par sacelšanos. Viņi ir gatavi sadarboties kaut ar velnu, tas ir, ar mums. Badžido sataisījies idiotiskā, izgāzties lemtā kampaņā pret Siāmu. Mums nav tiesību nepaņemt ābolu, kas pats krīt mūsu rokās. Un, ja mēs to neizdarīsim ...

- To izdarīs francūži, - laipni smaidot sacīja ziemassvētku vectēvs Vudkāstls. Runā, ka pat simts gadus pēc viņa nāves indiešu mātes uz zemes zīmēja zobeniem līdzīgas ūsas, ja tām neklausīja bērni - tāda bija tumšā atmiņa, ko šis vectēvs bija atstājis Bengālijā un Haidarabadā.

- Tāpēc, neskatoties uz starptautiskās situācijas sarežģītību ...

- Nevajag mūs mācīt, Džordž, - sacīja Čārlzs Dunkans. - Labāk apspriedīsim brauciena detaļas ar speciālistiem.

Un viņš pagriezās pret jūrniekiem, kuri bija uzaicināti uz sarunu.

Jaunais stūrmanis pārkāpjot pats savus principus saveidoja matus lokās, pirms apmeklēja seru Vitlu, cerot, ka pati Glorijas ievērojamā pasažiere iznāks vakariņās. Un tā arī notika.

Viņa pieklājīgi sasveicinājās ar stūrmani, ne ar zilo skatienu, ne pieskārienu neatšķirot viņu no pārējiem viesiem. Un tūlīt pēc vakariņām atvainojās un aizgāja, atsaucoties uz nogurumu.

Tomēr pie galda viņa nešķita nogurusi un kopā ar dāmu aplidotāju, veco Ficpatriku atcerējās dažus spilgtus Kalkutas stāstus, pēc tam, pēc Vudkāstla lūguma pavēlēja atnest Džuliana vēstuli, kuru viņas tēvs nolasīja skaļi. Protams, vēstulē sievai Rangūnas faktors nevarēja pastāstīt par kompānijas noslēpumiem, taču dažas dzīves detaļas un sāncensība ar Rangūnā iesakņotajiem armēņu tirgotājiem uzjautrināja visus klātesošos.

Atgriezies mājās neapmierinātais stūrmanis rūpīgi izmazgāja matus, un mākslīgās cirtas pazuda. Tā būs labāk. Cēzaram - Cēzara...

* * *

Mērija Enna nevēlējās atlaist meitu, kaut arī te bija jūtama likteņa iejaukšanās.

- Mammu, tu zini, ka aizbraucu, - Dorotreja klusi sacīja pirmajā vakarā pēc atgriešanās mājās.

- Es arī brauktu, - Maikls sacīja.

- Aizveries! - Māte aizkaitinājumu uzgāza uz viņu. Viņa bija bezspēcīga kaut vai tāpēc, ka pati sapņoja savākt bērnus un atgriezties mājās, pāri okeānam. Bet kas viņu ņems? Kur viņa dabūs tādu naudu? Vai viņu tur vēl atceras? Kam vajadzīgs nicināta bēgle, kura nodevusi savu tēvu ticību un mātes valodu? Kamēr viņas vīrs bija dzīvs, viņš varēja piepildīt viņas dzīvi ar sevi tik daudz, ka tēvu ticība un atmiņas par sauli, par bifeļa vilktiem ratiem, māju uz zemiem pāļiem, ziliem kalniem, no kurienes naktīs varēja saklausīt tīģera rūkoņu - tas viss nebija galvenais. Viņa bija angļu bocmaņa un angļu mežsarga sieva, viņa dzemdēja viņam labākos bērnus pasaulē, viņa gribēja nodzīvot kopā ar viņu ilgu, garu, bezgalīgu dzīvi.

Bet tagad? Tagad viņa dzīvoja bērnu dēļ, pretējā gadījumā viņa labprātīgi būtu aizgājusi bezgalīgajā atdzimšanas pasaulē, lai atkal parādītos šajā pasaulē kā nožēlojams tārps, necienīgs redzēt sauli... Viņai joprojām bija ticība pasakai: lūk, atnāks kāds cilvēks - viņa pat nevarēja iedomāties, kas viņš ir, viņa pat nezināja, kādā valodā viņš runās - un sacīs: pēc labo natu gribas es tevi atgriežu tavā tēvu zemē...

Viņa sapņoja, ka vismaz Doroteja, kurā saskatīja sevis turpinājumu, izlauzīsies no šīs svešās un aukstās valsts un redzēs savu vecmāmiņu... Vai viņa vēl ir dzīva?

Tad, kāpēc viņa tagad tik ļoti pārmeta meitai?