Ļaunuma spogulis

- Tu dzirdēji? - Doroteja aizelšoties jautāja.

- Neapstājies, tev ātrāk jātiek mājās.

- Kas tur par cilvēku?

- Tu viņu nogalināji?

- Es nevienu nenogalināju. Viņi man uzbruka, bet es bēgu prom. Kāpēc viņi man uzbruka?

- Droši vien izvarotāji, - sacīja Fans. - Vai zagļi.

Viņš uzkāpa pa diviem pakāpieniem, kas ved uz misis Forestas šauro mājiņu un sāka ar āmurīti dauzīt pa misiņa vairogu. No tālienes aiz muguras skanēja balsis. Fans nervozēja, steidzās, un, kad misis Foresta atvēra durvis, viņš, sīksti neatlaidis Dorotejas roku, ievilka meiteni gaitenī. Mērija Enna viņus sagaidīja ar petrolejas lampu rokā - vakarā gaitenis nebija apgaismots.

- Fan? Kas noticis? - Viņa, protams, pazina Fanu, viņš bieži nāca pie Forestiem.

Un tad Mērija Enna ieraudzīja savu meitu. Pēc izspūrušā izskata viņa saprata, ka ar meitu atkal ir notikušas nepatikšanas, un ievilka viņu viesistabā, kur Maikls, kurš gatavoja stundas, ar prieku sveicināja savu  vecāko māsu:

- Atkal sakāvies, vai ne?

Un Dorotejai sanāca smiekli. Viņa piespieda sev brāļa melnmataino galvu un pateica:

- Es kāvos ar diviem pūķiem uzreiz, bet Fans mani izglāba.

- Tak pasakiet man beidzot, - Mērija Enna iekliedzās, - kas noticis? Kāpēc?

- Tagad uzmanīgi klausieties manī, - sacīja Fans. Viņš angliski runāja smieklīgi, ar akcentu, un Doroteja zināja, ka viņš var sarunāties ar māti birmiešu vai ligoniešu valodā, taču priekšroku deva angļu valodai, nez kāpēc uzskatot, ka Anglijā nevienam nevajadzētu zināt, no kurienes viņš ir. Tas bija naivi, jo Anglijā, iespējams, bija cilvēki, kuri zināja, ka Fanu pirms daudziem gadiem kāds no Kompānijas darboņiem atveda tieši kā apbrīnojamu burvju mākslinieku, uzskatot, ka ar to izdosies nopelnīt labu naudu, rādot ķēmīgo iluzionistu gadatirgos. Bet no tā nekas neiznāca, jo Fans vai nu aizbēga, vai savu saimnieku uzpirka. Atgriezties mājās Fans nevarēja un palika Londonā. Viņš dzīvoja nabadzīgi, pārāk neapgrūtinot sevi ar darbu, kaut kur dabūja un smēķēja opiju, visi domāja, ka viņš ir ķīnietis, bet viņš bija no Ligonas, no Āvas vasaļvalsts. Vismaz tā stāstīja Dorotejas māte.

- Klausieties mani, - viņš teica Mērijai Ennai, - es jau ilgu laiku sēžu pie jums un dzeru tēju.

- Tu taču tikko atnāci.

- Glupā sieviete, es sēžu šeit jau ilgi, es sēžu stundu!

Doroteja saprata.

- Kad es tikko atnācu, Fans man atvēra durvis.

- Kā tā! - Mērija Enna nepadevās. - Policija iztaujās krodinieku, un visi teiks, ka Fans tevi satika, ka es viņu sūtīju sagaidīt.

- Kad policija ieradīsies šeit, - atbildēja Fans, - viņi neatradīs nevienu liecinieku. Esmu par to pārliecināts. Visi jau sen izklīduši pa mājām, šodien krogs tika slēgts agrāk, un tā īpašnieks Artūrs nemaz neizbāza savu  degunu uz ielas. Viņš ir saaukstējies.

- Saaukstējies? - Mērija Enna bija pārsteigta. - Kā ta tu zini?

- Tāpēc, ka viņam no rīta sāpēja zobs.

- Kāds vēl zobs?

- Ceļgala, - teica apķērīgais Maikls. - Vai nu nezini, cik ļoti šeit mīl policiju? - Gudrais zēns aizvēra burtnīcu. - Bet kas notika patiesībā?

- Patiesībā nenotika nekas. Tāpēc saklāj galdu, Mērija Enna.

Viņi sēdēja pie galda un dzēra tēju, kad ieradās divi policisti. Doroteja pazina vienu no viņiem, viņš vienmēr staigāja pa šīm vietām, pazina visus un visi pazina viņu.

Šis policists pēc uzvārda Brauns, lēnīgs, ar zemu pieri, ģērbies līdzīgi tiem, kuri vajāja Doroteju, bet tomēr ne tik ļoti - policistiem bija vienveidīgas drēbes un īpaša veida augstas cepures, no durvīm, noliecot galvu prom no lampas, kuru turēja Mērija Enna, jautāja ...

- Vai uzbruka jūsu meitai, misis Forest?

- Jā, un kā jūs to zināt?

- Šādos gadījumos paklausīgam pilsonim vajadzētu vērsties policijā, nevis paslēpties mājās un dzert tēju.

- Vai jūs arī vēlētos tēju, seržant Braun?

- Nerunājiet muļķības, es izpildu dienesta pienākumus.

- Tātad, varbūt jūsu pavadonis dalīsies ar mums maltītē?

- Kur ir tava Doroteja?

- Istabā.

- Man ar viņu jārunā.

Brauns iegāja istabā, tā uzreiz kļuva pārpildīta. Viņš neapsēdās. Viņa pavadonis lūkojās viņam pār plecu.

- Tātad jūsu meitenei uzbruka? - Brauns pārjautāja.

- Jā, - Doroteja sacīja, apsteidzot pārējos. - Man uzbruka. Labi, ka man izdevās aizskriet līdz krogam. Tur mani satika vīrieši.

- Kādi vēl vīrieši? - Policists no Brauna aizmugures pajautāja. Brauns sarauca zemo pieri - viņš bija neapmierināts, viņš zināja, ka uz šo jautājumu nevar būt atbildes. Maz kādi džentelmeņi, satika Doroteju.

- Bet kas tev uzbruka? - Brauns taujāja.

- Tur bija tumšs, - meitene teica, - un es biju ļoti nobijusies. Nolieciet sevi manā vietā, ser.

- Man ir grūti to izdarīt, - sacīja otrais policists. - Bet tu, iespējams, kādu pazini pie kroga durvīm.

- Nevienu viņa neatpazina, - Brauns noraidoši atmeta ar roku. - No kurienes viņai. Bet tu, Fan, vai jau sen ieradies?

- Manējais nāca sen. Sen-sen, - kuprītis ātri atbildēja. - Es sēdēt, tēju dzert, tad Doroteja nākt skriet, visa saplēsta, kāda nabaga meitene, visi viņu sit! Ai, slikti tas ir. - Viņa akcents bija kļuvis reizes desmit spēcīgāks nekā parasti.

- Viņš sen atnāca? - Brauns jautāja Mērijai Ennai.