Ļaunuma spogulis

Kamēr Maikls skraidīja pa klāju, tēlojot jūras vilku, Mērija Enna sacīja:

- Protams, es rīt atnākšu tevi pavadīt prom, bet var gadīties, ka mēs nevarēsim pabūt divatā...

- Es atceros, - Doroteja sacīja, - Džammapada, Švedagonas pagodā, Svētā Zoba klosterī.

- Es ne par to.

Mērija Anna noņēma no pirksta plānu sudraba gredzentiņu ar apaļu sarkanu akmeni rīsu grauda lielumā, kas aiz vecuma bija nodilis. Viņa to nekad nenovilka, un Doroteja bija pieradusi nepamanīt šo lēto gredzentiņu.

- Nekad nešķiries no tā, - Mērija Enna lūdza, - tas tev būs ļoti noderīgs.

- Kādā veidā?

- Es tev nekad neesmu to stāstījusi, bet šim akmenim ir dīvaina īpašība. Tas maina krāsu, ja nēsātājam draud briesmas. Tas kļūst melns. Šis gredzens man palika no manas vecmāmiņas, bet viņai - no viņas vecmāmiņas.

4. nodaļa. INDIJAS OKEĀNA PIRĀTI

Sestajā dienā pēc tam, kad Ostindijas kompānijas kuģi "Drednauts" un "Glorija" atstāja Temzas grīvu un, izmantojot labu ceļavēju, devās uz dienvidiem, uz Āfrikas krastiem, InterGalaktiskās policijas Zemes dienesta priekšnieks komisārs Milodars, neliels, padzīvojis cilvēks, spēcīgs vīrietis ar sirmiem, cirtainiem matiem, ieradās pie profesora Grodno šoka un niknuma pārņemts. Profesors Grodno, kurš vadīja ģenētiskās atmiņas laboratoriju, un viņa jaukā palīdze Pegija nespēja slēpt pārsteigumu, uz ko Milodars atbildēja:

- Kas te ko brīnīties? Šie birokrāti novedīs līdz klīniskai nāvei pat dzelzs robotu!

- Kas noticis? - jautāja sīciņais un tāpēc ambiciozais profesors Grodno.

- Bet tas, ka par diviem lidojumiem uz Londonu 1799. gadā es saņēmu rājienu! Un vēl tas, ka mums aizliedza bez īpašas vajadzības ieslēgt Koras, tas ir, Dorotejas Forestas monitoringu!

- Kā tad tā! - Profesors iesaucās. - Tas taču ir bīstami.

- Un riskanti eksperimentam kopumā, - piebilda komisārs.

Pegija neteica neko. Viņa tikai pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem. Viņai nepatika pašpārliecinātā Kora, jo viņa pati bija pārliecināta par sevi un cerēja saistīt likteni un gultu ar profesoru Grodno. Korā viņa juta sāncensi. Kā, iespējams, katrā jaunā sievietē.

- Bet kāpēc? - profesors jautāja.

 Viņš ar bažām raudzījās uz Koras Orvatas skaisto, kailo ķermeni, nekustīgi ieslīgušu blīvajā, gandrīz caurspīdīgajā, ārkārtīgi inertajā gāzē sargonā. Ķermenis bija notīts ar vadiem un aplīmēts ar sensoriem, kas tomēr nespēja noslēpt tā pavedinošo skaistumu. Tas Pegijā radīja skaudību.

- Bet tāpēc, ka Energo-Centrs par visām mūsu ekskursijām un monitoringu piestādīja InterGpolam tādu rēķinu, it kā mēs būtu patērējuši pusi no visas planētas enerģijas! - teica Milodars. - Tikai divus manus apmeklējumus astoņpadsmitajā gadsimtā, lai ievirzītu aģentu un elementāru monitoringu viņi novērtēja mana kantora divu gadu budžeta apmēros!

- Es to jau gaidīju, - profesors Grodno nopūtās. - Es klusi lūdzos debesīm, lai šis sods mums uzkrīt vēlāk, taču tas bija neizbēgams.

- Ko jūs ar to mēģināt pateikt?

- Energo-Centram ir pamats dusmoties uz mums. Mēs patiešām aplaupījām Zemi.

- Tikai viens cilvēks ...

- Jūs aizmirstat, ka ceļojums laikā tādā attālumā nav iespējams! Tāpēc mēs nosūtījām tikai jūsu hologrammu. Bet hologrammas stabilizācija trīssimt gadu attālumā enerģijas patēriņa ziņā parasti nav prognozējama. Jums policistiem ir vienalga. Atdeva pavēli - izpildi to. Man strādāja matemātikas institūts un trīs fizikas laboratorijas - visi vienbalsīgi apgalvoja, ka hologramma nesasniegs astoņpadsmito gadsimtu. Es tomēr izdarīju tā, lai jūs tur nokļūtu, un vienā gabalā.

- Paldies, - sacīja komisārs. - Jūs izpildījāt savu pienākumu, es izpildīju savu pienākumu. Tas nozīmē, ka enerģētikas inženieriem ir jāizpilda savs pienākums. Kāpēc viņi to nedara?

- Tāpēc, ka tad skolās nodzisīs gaismas, tiks slēgtas kosmosa ostas un zemūdens pilsētās ieplūdīs ūdens!

- Nekļūstiet dramatisks, profesor.

- Tas nav atkarīgs no manis. Bet jums, izrādās, nepatīk patiesība.

- Kam tā patīk, - komisārs atmeta. - Īpaši nevēlos to klausīties no sabiedrotajiem. Šāda maniere sagādā tikai nepatikšanas. Nu, labi, mēs varam iztikt bez manas hologrammas komandējumiem uz Indijas okeānu. Lai gan ar to mēs zaudējam spēju kontrolēt negadījumus. Ko darīsim, ja mūsu draugiem uzbruks kaut kādi pirāti?

- Ceru, ka viņi atkausies, - teica profesors Grodno. - Divi līnijklases kuģi ir pārāki par visu pirātu eskadru.

- Lai Dievs dod, - Milodars atbildēja. - Bet labāk būtu nobiedēt tuvojošos pirātu, pārģērbjoties par skeletu ...

- Ar fosforizējošu galvaskausu, - Pegija ķiķināja.

- Nav svarīgi, ar kādu galvaskausu! Bet mums vismaz dažreiz jāpaskatās, kurp peld mūsu meitene ...

Milodars pievērsa skatienu Korai. Viņas seja caur dūmaku bija mierīga. Tievās, bet spēcīgas rokas bija saliktas pāri krūtīm tā, ka pirksti iekļāvās maigajā ieliekumā starp aģenta Nr. 3 pērsēm.

- Kādas pērses! - čukstēja Milodars.